nothing but the sky

Recent Entries

4/9/12 09:36 am

Pamodos iekšā ļoti jaukā sapnī. Tieši iekšā. Jo turpināju to izsapņot arī pusnomodā. Sapnī bija maijs. Svaigi plaukušais zaļums visapkārt, mistiskās koku ēnas, kurās grima upe. Es skrēju. Kā vienmēr pēdējā laikā labajos sapņos. Zeme zem maniem soļiem bija tumši brūna un trekna, un uz augšu kā vienmēr līda koku saknes- senas, pamatīgas un izturīgas. Un vēl tur bija jauneklis. Skaists, ar tumšiem, zīdainiem matiem. Pamostoties arvien vairāk no šī apburošā sapņa, sāku domāt par to, nez cik jauneklim gadu. Diez vai jau astoņpadsmit. Sajutos kā likumpārkāpēja, nokaunējos un pamodos pavisam, lai dzertu kafiju un smēķētu. Zeme ir balta, un nav uz pasaules jaunekļu ar skaistiem, zīdainiem matiem. Ir krievu valodā ļoti labs vārds šādai realitātes izjūtai (облом).
Current Music: Azure Ray - Love And Permanence

4/9/12 12:36 am

Iestumt sevi dušā, gultā, aizvērt acis un skatīties tumsu.

4/9/12 12:21 am

Reizēm man gribas, kaut man būtu draugi.
Reizēm man gribas iemest somā šādas tādas drēbes, noņemt no konta šādu tādu naudu un iekāpt pirmajā vilcienā/autobusā uz jebkuru pilsētu. Es to varētu, bet, loģiski apdomājot, tas beigās nešķiet ne ētiski, ne auglīgi, kur nu vēl saprātīgi/tālredzīgi. Un gadījumā pat, ja tur tas suns aprakts, tik un tā tas nešķiet ticami.
Es dzīvoju kā caur stiklu. It kā es tupētu iekšā vīna glāzē. Debesis pa apaļo atvērumu augšā ir skaidras un spalgas, bet dzīve visapkārt tāda kā neaizskarama, vienmēr pusreāla. Nav īstu netīrumu. Īstas ieķēpāšanās. Īstas zampas. Beigās nav arī īstas manis. Ir kaut kāds slinks tējas uzlējums. Kā brīžos, kad netīk iztīrīt tējkannu un iebērt tur svaigu tēju, vārošais ūdens tiek uzliets jau kuro reizi, un tu dzer kaut ko bezgaršīgu viegli netīrā nokrāsā.

4/8/12 11:50 pm

Brīvdienas ir par garu. Tā es nospriedu jau brīdī, kad vienā no šīm dienām pie vietējā veikala ieraudzīju jauniešus, salīdušus mašīnā kā siļķes mucā. Viņi burtiskā nozīmē bija sakāpuši viens otram uz galvas. Viena dibens pat līda laukā pa logu (kamēr zem viņa esošais kāri vilka cigaretes dūmus.)
Vēlāk es gāju uz veikalu otrreiz. Jau vakarā. Pēc vīna. Nelāga sajūta. Kasieres skaļie smiekli, flirtējot ar kādu vīrieti.
Nevaru dabūt ārā no savas sistēmas piektdienas sajūtu. Ir tāda sajūta. Jau kopš bērnības. Kad liekas, ka kaut kur citur noris Īstā Dzīve. Kaut kur, kur tevis nav. Tāda ir piektdienas sajūta. Muļķīga.
Mana ass atkal ir nobīdījusies.
(Es esmu tikai priekš cilvēkiem vilcienā. Biju.)
Nav spēka pastiepties pēc dzīves. Tukšos datorpeles klikšķos paiet stundas.
Bailes aiziet gulēt. Bailes ne/aizmigt. Ļoti, ļoti vecas bailes. Laikam es arī esmu ļoti, ļoti veca.
Neko negribas. Visbeidzot. Neko negribas ir ļaunākā sajūta uz pasaules. Īpaši man. Tā varētu būt līdzvērtīga sajūtai, ka tava sirds ir apstājusies. Jo es esmu cilvēks, kam vienmēr kaut ko gribas. Tava sirds ir apstājusies un karājas tev zem ribām smaga kā kaklā iesiets akmens.
Audzināt sevi kā kaķēnu. Vienmēr.

4/8/12 07:02 pm

Mans galvenais šī gada Lieldienu olu krāsošanas panākums bija parastās brūnās olas, vārot sīpolu mizās, nokrāsot baltas. Tas ir iespējams.

4/6/12 10:06 am

Pamostos ārā no tumšiem sapņu dīķiem, duļķainiem kā vecas skumjas. Aukstuma drebuļi pāriet tikai pēc tam, kad esmu sakopusi virtuvi. Kad esmu nomazgājusi visus traukus un cepešpannas, patīrījusi cepeškrāsni. 
Reizēm es sevi noskrienu līdz sabrukumam. Kā vakar ledainā vējā. Tomēr mans ķermenis tik un tā paliek atsvešināts. Visa šī baltā āda, rēgainie krūšu apveidi vannasistabas spogulī pustumsā. Šī aukstuma kārta, stīva un sarāvusies. Mani nepamet sajūta, ka es dzīvoju kādā svešā ādā. Visu mūžu. Vienīgi rokas ir manas.

Current Music: Flunk - Your Coolest Smile

4/5/12 11:41 am

Pēc rīta skrējiena sēžu pie datora, dzeru kefīru un piparmētru tēju un domāju par to, ka lielā mērā viss, ko es agrāk vēlējos- bija skriet ar Girl Nobody Carlucci uz ausīm. Tagad es to daru regulāri. Bet dzīve... Bet dzīve ir kā šūpoles, kuras kāds nupat pametis, bet tās vēl turpina šūpoties, tukšas. Es lēnām izpildu skumju gados sastādītu sarakstu, atķeksējot paveiktos punktus. Tomēr nekā nav. Nekā taustāma, izgaršojama. Varbūt es nekad neesmu nemaz ticējusi tam, ka kaut kas var būt. Kaut kas tāds taustāms un izgaršojams. Savādi, ka dzīves pliekanība var būt kā ieradums. Kā smēķēšana, kā kafija no rīta. Kā svešvaloda, ko tu kādreiz esi apguvusi, un nu šķiet pavisam dabiski, ka tu tajā lasi, runā, dažreiz pat domā.

4/3/12 09:53 pm

Deleted Scenes
Tags:

4/3/12 09:12 pm

Drāšanās bez emocijām nav priekš manis, es viņam saku, un mani smiekli truli aizskan tumsā uz ielas. Svešādi smiekli. Kā izvilkti no desmitiem gadu nešķirstītas, sadzeltējušas un pieputējušas grāmatas. Tagad man tie rēgojas. Vienmēr, kad es iekāpju vilcienā, lai brauktu mājās, kad apmetos labajā pusē, kur nesēžas gandrīz neviens, kamēr vēl ir brīvas vietas otrpus ejai, jo jābrauc ar muguru pret virzienu- savāda, praktiski visiem piemītoša lieta. Aiz loga kūp skursteņi, un es vēroju savas kājas, es zinu, ka pavasaris šogad ir ietiepīgi pieķēries maniem augšstilbiem. Es zinu, ka esmu iekļuvusi vienādojumā, kuru neprotu reducēt. Es zinu, ka aizverot acis, tumsa aiz maniem plakstiem mirgo.
Current Music: Girl Nobody - Careful What You Say

4/3/12 08:27 pm

Man nemaz nav savas patības. Ne īstenībā. Ne nopietni. Es vienmēr klusi apbrīnoju to, kā cilvēki paļaujas uz to, ka viņi ir tieši viņi paši un nekas cits. Ka ir šīs konkrētās, dažreiz neērtās, bet tomēr mierinošās īpašības, kas viņus sasaista ar sevi. Es nemaz nezinu, kur beidzos es un sākas uzsapņojumi, literāras niekošanās vai filmās redzētu ainu gausa atkārtošana. Īstenība man nekad nav piemitusi. Ne īstenībā. Ne nopietni.
Mana vecmāmiņa šodien jautā, kādēļ mana kaimiņiene nedaudz pēc trīsdesmit un bez vīru/bērnu potenciāla, dzīvojot Anglijā, sev nav iegādājusies vīru. Laikam viņa nav no tiem cilvēkiem, kas iegādājas vīru- es atbildu. Viņa nav vīru cilvēks. Tāda ir šī pasaule- es vēlāk domāju, piedūrusi pirkstu spilventiņus sev pie lūpām. Atklāti prasta un vienkārša kā uz pannas uzsista vēršacs. Appearance is everything. Kā gan to var uztvert pietiekami nopietni, lai tā kļūtu īsta.
Kad vakar nāku no vilciena pa ielu, man mugurā iepūš vējš, un es gandrīz aizlidoju. Vīrietis, kas vada auto, pārliecas pār stūri un mulsi noskatās. Viņš ļoti līdzinās Arnim Krauzem no Panorāmas, glītajam vīrietim. Te viss sākas un beidzas- es tobrīd nodomāju. Es esmu tikai uz mirkli uztaustīts pulss. Un tad tu vienkārši atlaid savu pieskārienu no asinsvadu reljefa uz ādas.
Powered by Sviesta Ciba