Šorīt es esmu laimīga. Kādas 10 minūtes. Spīd saule, es eju uz veikalu, un cauri šai kailajai ainavai es jau varu iztēloties vasaru, to, kā kritīs gaisma, kā katra konkrētā māja izskatīsies caur zaļo lapu biezokni. Es zinu, ka esmu tur, kur man jābūt. Kādas 10 minūtes. Vairāk ne. Vairāk nekad ne. Visa Labā Dzīve ir salīmēta no šādām 10 minūšu atkāpēm. Tik vien. Un tad tai cauri izspiežas viss šis Vienmēr Gausi Nogaidošais Nekas. Šis mūžīgais samulsums. Pussaīdzis. Pusiesprūdis. Vienu dienu es braucu autobusā, uzvilkusi pirkstā savu briljanta gredzenu un virs tā vienkāršu sudraba riņķi (lai neslīd nost no pirksta). Un tobrīd es zinu, ka esmu iesalusi. Ar savām rokām statiski klēpī.