Rīti ir mani pametuši. Un putni. Visu atkal caurgrauž pelnu pelēkais. Šis nedzīvais un paralizējošais tonis. Dzīves vērotāju krāsa. Es negribu vērot. Tagad ne. Vairs ne. Es skrienu līdz pēdējai spēku pilītei. Tik ilgi, lai sajustu, ka manī vēl ir dzīvība, kuru spiest ārā, izgriezt kā ūdeni no slapja auduma. Mani muskuļi īd un sāp, un es izgaršoju šo sajūtu, kā graužot sulīgu un saldu ābolu. Virs miegainās zemes paceļas blāva diena. Dzīve ir tik ļoti atšķaidīta, tik ļoti.