Mūzika: | Girl Nobody - Sirens |
Mostos līdz ar putniem, tagad vienmēr līdz ar putniem.
Miega bads dzīvo manā pierē. Jau iesakņojies un sens kā domu rievas.
Uzvelku running shoes un izskrienu ārā vakardienu. Izskrienu ārā krāmu pārdevēju, kas gadiem klīst pa vilcieniem neilgi pirms to atiešanas, pārdodot lukturīšus un baterijas, un tagad klibo, asinīm sūcoties ārā pa cauro kurpi. Izskrienu ārā savu labo sejas pusi, piespiestu vilciena logam, un asaras, kas kāpj acīs, lēni un mokoši kā gliemeži vasarā pēc lietus. Izskrienu ārā rūpnīcas un pelēkbrūno pavasara zemi, vēl kailu un miegainu. Un pēc tam stāvu karstā dušā, mazgājot nost vakardienas skropstu tušas paliekas. Sarkans pūķis vijas ap maniem augšstilbiem, un tā mēle ir asa, raupja, svilinoša. Pavasaris šogad ir iebūvēts manā ķermenī. Iedzīts. Kā nagla. Kā miets. Cauri manai ādai, kauliem, cauri papēžzābakiem un jostai ap vidukli, cauri Baronielai un Kūkotavai ar tās pamatīgajiem, biezajiem šķīvjiem. Cauri manai dzīvei. Dzīvei, kas ir kā tikko izcepts plācenis ar sīkiem piedeguma punktiņiem. Pārāk karsta lai baudītu. Vēlāk pārāk auksta. Vienmēr. Pārāk. Tukša. Pliekana.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: