Pamodos ar sajūtu, ka galvā iestrēdzis neliels, ass ledusgabaliņš, tāds, kādus pievieno kokteiļiem. Tas lēni stindzina un nedaudz uzplēš domas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pa logu redzu, ka vēl nenobirušo ceriņlapu kausiņos sakrājies tāds kā pūdercukurs. Tas laikam pirmais sniegs. Vietām tas saputējis sausajos zāles rugājos un klāj kaimiņienes mašīnas jumtu kā glazūra. Viņa iznāk un ķeras pie birstes, visu rūpīgi noslauka, tikai tad iekāpj mašīnā un aizbrauc uz darbu.

To visu es zinu no galvas- tumsu, kas agros rītos ieķepusi otrpus logu rūtīm, asinis ķermenī, kas liekas sabiezējušas un plūst gausi, gausi, nogurumu, ieskatoties saulainā dienasgaismā, kas kā rūsa krīt pār zemi. Zinu šo pakļāvīgo, infantilo ķermeni, kas, aukstuma nedaudz apdullināts, saguris meditē dienas.