man ir konstateeta slimiiba, kas maigi taa arii saucaas - garastaavoklja svaarstiibas. bet manii tomeer ir miilestiiba, tikai taa nolien dzilji pazemee, un tad atkal uzjonjo debesiis kaa akmens no kakjenes. es ticu savai miilestiibai, jo taa neierobezhojas tikai uz vienu personu. man ir taada sajuuta, ka taa staro kaa saule - uz visaam puseem, bez kaadas shkjiroshanas, kam dot, kam nedot. un tas process ir kaa diena un nakts - tas manii ir tik dabiski sapluudis, ka nespeeju to aptureet. vai vajag?
varbuut es te sevi idealizeeju, bet taa nu es juutos...
bet varbuut manii atkal runaa neguleetaas naktis, kafija un cigaretes...