Es atceros to gadu, kad lidmašīnas ietriecās debesskrāpjos. Es atceros, kā dienu pēc gāju pa Brīvības ielu vēlā vakara stundā un cik ļoti man tobrīd gribējās dzīvot. Visapkārt dūmakainas pilsētas ugunis, bet manī tik skaidra, tik akla izmisīgā vēlme dzīvot. Es to vienmēr atceros.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un soļu skaņu uz betona plāksnēm izliktas ietves. Kā šī skaņa savelk prātu gandrīz vai taustāmā kamolā, kā tā satur un dzen uz priekšu. Kā pēkšņs vējš saveļ rudens lapas zem kājām. Kā viss notiek. Kā viss vienkārši notiek.

Kā putni pārlido debesis, un gaisā paliek tukšums. Tikai blāva gaisma krīt uz zemes, un ir diena. Gaišpelēkas debesis. Mākoņos iegrimušas saules aplis. Vēsais gaiss telpā izmētā cigaretes dūmus.

Es atceros, kā tas notiek visu laiku. Turpināšanās. Tā ir kā sakaltusi maizes garoza.