Cik kluss te ir vakaros. Un manās asinīs plūst rudens. Un debesis aiz eglēm ir tādas iedzeltenas. Skatoties liekas, ka esmu kalnā, pilnām plaušām svaiga gaisa, pašā, pašā kalna galā, un vienīgais ceļš ir lidot lejā. Kā laimes augstākajā punktā, kad kāds smaida kaut kur blakus, un tu esi tik ļoti iekšā, beidzot patiešām kaut kur. Tad viss beidzas.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />