Kad apsēžos tā dziļi krēslā un iešķībi aizsmēķēju, kad zinu, ka esmu kā lupata- tāds organisms, kas ne īpaši uztver savu būšanu un arī izskatās tā ne īpaši, tad ieraugu dzīvi kā plati, kas lēni, lēni griežas… bez skaņas. Visapkārt pustumsa, un dūmi sitas aizkaros, bet plates rievās glīti uzservētas manas tukšās iekšas, riņķo, atskaņojot klusumu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bet tas nekas. Noteiktos laikos zvanīs telefons, un zināmās stundās es kaut kur šļūkšu uzslaucīt savu nenodzīvojamību. Ziniet, ir tāda sajūta, it kā ārā snigtu slapjš sniegs, un dubļi uz ielām būtu pelēkdzelteni, bet dienas atvērtos kā iepriekš (bez tevis) iekārtotas telpas, kurās tev jādzīvo. Nekā slikta jau tur nav. Kā slimnīcā- māsiņa tev iedod tabletīti, un tu to paklausīgi norij.