hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-08-03 11:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Air - Mike Mills

Kad apsēžos tā dziļi krēslā un iešķībi aizsmēķēju, kad zinu, ka esmu kā lupata- tāds organisms, kas ne īpaši uztver savu būšanu un arī izskatās tā ne īpaši, tad ieraugu dzīvi kā plati, kas lēni, lēni griežas… bez skaņas. Visapkārt pustumsa, un dūmi sitas aizkaros, bet plates rievās glīti uzservētas manas tukšās iekšas, riņķo, atskaņojot klusumu.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Bet tas nekas. Noteiktos laikos zvanīs telefons, un zināmās stundās es kaut kur šļūkšu uzslaucīt savu nenodzīvojamību. Ziniet, ir tāda sajūta, it kā ārā snigtu slapjš sniegs, un dubļi uz ielām būtu pelēkdzelteni, bet dienas atvērtos kā iepriekš (bez tevis) iekārtotas telpas, kurās tev jādzīvo. Nekā slikta jau tur nav. Kā slimnīcā- māsiņa tev iedod tabletīti, un tu to paklausīgi norij.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sin
2005-08-03 12:25 (saite)

man fascinē ka Tu daudz vairāk kā citi pamani cik dzīve ir skaista, uzsūc un caur sevi laid daudz vairāk emociju, ne kā lielākais vairums.. es tikai vēlējos zināt vai Tevī mīt gaidas pēc kautkā konkrēta.. vai arī Tev nevajag neko vairāk kā šo brīdi..?

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2005-08-03 12:33 (saite)
Paldies :) Tā, kad nevajag neko vairāk par šo brīdi, ir ļoti reti un īslaicīgi, man šķiet, visspēcīgākās cilvēka emocijas slēpjas tieši ilgās- apzinātās vai neapzinātās, konkrētās vai ļoti gaisīgas, smalku sajūtu līmeņa vēlmēs. Vienīgais konkrētais, pēc kā es vienmēr ilgojos, ir tā pati dzīve- tas ļoti nekonkrētais jēdziens ar visu, ko tas sevī ietver...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?