Pieskarties papīram nav spēka. Lodīšu pildspalvas melnais caurums ir aizvēries. Mostos agri un salstu caurvējā. Pēc tam eju karstā dušā. Un tad izslēdzu no spēles ķermeni- šo aso visu iespēju robežu lelli. Klausos baložu spārnu švīkstoņā, gremojot kafiju, lasu vēstules, un saplūstu ar dienu. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Pati diena ir kā tukša seja, atrodas kaut kur starp mākoņiem un koku galotnēm kā plāna, caurspīdīga miera plēve. Lēni tā birdina putekļus grāmatplauktos, lēni tecina lietu un slidina retus mākoņus. Tik viegla ir tās švīka, gandrīz nejūtams griezums laika muļļāšanā, ka grūti pat noticēt, ka tā ir tavs galvaskauss, ap kuru apjozti tavas marginālās savdabības audi.