hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2005-07-04 20:44:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Nelly Furtado- Childhood Dreams

Kad visas dzīves saplūst kopā, tad tu pēkšņi ieraugi, kā tu brauc šajā karuselī augšā- lejā. Laimīgs, nelaimīgs, laimīgs, nelaimīgs, vainīgs. Nekas nemainās. Pēc lietus ej pa slapju pilsētas asfaltu un ēd saldējumu no vafeles savas dzīves pašā viducī. Un apkārtceļa nav. Tava kardiogramma ir elementāra, tomēr nolemta.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]arteck
2005-07-05 13:44 (saite)
jau atkal pazīstama bilde :) vienīgais, ka man parasti tas izvēršas par sava veida samaksas-atmaksas procesu. ir šis burvīgais mirklis, noskaņa, ko tu lēniem, veldzējošiem malkiem baudi. un tad ir nākamais mirklis, kad neapzināti pats sevi atsvied atpakaļ. nepieciešamas dažas sekundes, lai ar acīm pārvilktu pār pazīstamajiem apveidiem un būtu pilnībā atpakaļ. pēc tam nedaudz virs lūpām sajūti patīkamu vēsumu - tur palikusi lāsīte... un tad it kā atceries - tev kāds piedāvāja saldo mirkli, brīdinot ka reizē arī būs jāapēd rūgts auglis. "es pārcietīšu rūgto. tikai dodiet man gabaliņu saldā gaisa kūkas. lūdzu," tu saki un aiztaisi acis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2005-07-05 14:18 (saite)
Jā, man arī. Tas laikam ir neizbēgami... Tomēr gribētos kādreiz nokļūt tur. Maksātu kaut ar simts vientulības gadiem... :)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?