Asteriona namā

Reizēm es aizmiegu pa īstam- kad atdaru acis, dienas krāsa ir mainījusies.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

 (Horhe Luiss Borhess- „Asteriona nams”)

Dienās, kuru nav, es dzīvoju starp atvērto logu un gultu. Sastāvu no šīm divām daļām kā divdesmit četras stundas no dienas un nakts. Tumsnējas krokas palagos un pa ielu garāmejošo cilvēku balsis- tas viss kā seklas švīkas, kas pārklāj visu augumu, tekstūra.

No griestiem pil stundas un iztvaiko gaisā, ap kreiso potīti vijas važa elastīgās saites veidolā. Es nemaz nevaru zināt, kad patiešām guļu vai esmu nomodā. Diena maina krāsas, bet varbūt tas ir tikai sapnis, un man būtu sev jāstāsta- tu to neredzi, neredzi, neredzi… Bet ko es redzu? Šis ir Asteriona nams, kur katra vieta reizē ir arī kāda cita. Un es esmu nogurusi, ļoti nogurusi no tā, ka nav vienas konkrētas notekas.