Cik dīvaini, ka nav vairs decembris, vai ne? Un ziema. Tas pirmais, šausmīgais sals, kad es eju pa ielu tumsā, tepat aiz stūra mani kāds gaida. Ir tikai jāaiziet, bet salst, ļoti salst.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Cik dīvaini, cik dīvaini, ka es eju arvien tālāk, vai ne, cik ātri es eju bojā. Un vējš tikai pūš, un pelēki mākoņi tikai rāpo pāri debesīm virs galvas, un tumšajā upē ūdeņi ir tik strauji, to ledainums svilina kājas. Viss ir pagājis, lai vairs neapstātos tad, kad būtu vajadzējis apstāties.