Es jau biju izvazājusies pa vējā trīcošām pilsētas nomalēm, pa Maskačkas tumšajām ieliņām, ošņājot trūdošā koka tvaikus, biju redzējusi pussagruvušus malkasšķūnīšus un bezvējā izkārtos palagos kalstošas skumjas. Biju sēdējusi vilcienā pretim zēnam, kas visu ceļu dobji kūkoja, centīgi virinot muti, biju tumsā smēķējusi pie birojēkas logiem un ar acīm sekojusi baltam ziedu pušķim kāda rokās, kas, cilājoties augšā-lejā, klunkurēja aizlāpīt laulības ligzdu, atstājot aiz sevis vientulības un bojāejas smaku.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un pēkšņi es attapos pusdienlaika saulē, stāvam starp blāva asfalta izgarojumiem. No mugurpuses atplūda rotaļlaukuma trokšņi starp stāvām deviņstāvu sērkociņkastītēm. Priekšā pa ceļu kā sēru upi lēni plūda mašīnas ar iekšā sēdošiem tik ļoti aizņemto seju cilvēkiem, kas, nervozi galvas grozot, svaidīja ūsām aizaudzēto lūpu vaibstus pa labi-pa kreisi.

Es jutos kā nokļuvusi savā bērnībā. It kā nupat būtu atteikusies turpināt spēlēt aklās vistiņas un noraisījusi no acīm apsēju, aizbildinoties ar to, ka man laiks doties kādās neatliekami svarīgās darīšanās. Neviens tam, protams, nebija noticējis un sāka saukāt mani par gļēvuli. Bet aklās vistiņas ir ļoti pazemojoša spēle. Ar aizsietām acīm ir jāskrien pakaļ uz visām pusēm birstošiem rotaļu biedriem, neko sev apkārt neredzot, nākas aizķerties aiz apmalēm, krist, noberzt ceļgalus un dzirdēt smieklus, kas iesit kauna pliķi sejā. Un dažreiz, tomēr panākot kādu vājāku no bēgošā bara, cerībā beidzot novākt no acīm apkaunojošo lakatu un iekļūt izredzēto pulkā, jāsastopas ar pēkšņām spēles noteikumu izmaiņām, kas apdullina un sastindzina. Kāds izdomājis, ka spēle jāturpina tik ilgi, kamēr noķerts būs ikviens klātesošais, un, ja šis ultimāts netikšot izpildīts, neviens ar tevi nedraudzēšoties. Visi piebalso ar zīmīgiem galvas mājieniem.

Tā pati pamestība un svešums. It kā es būtu uz šejieni atbēgusi no aklās skriešanās pazemojuma, bet man nebūtu, kurp tālāk doties. Apkārt virmo vienaldzība, un pasaule cauri slīd. Bet es nespēju pakustēties un nespēju noticēt, ka patiešām pašlaik pastāvu tiešu tādā veidā, ka tas viss notiek ar mani, ka es vispār esmu.