Viņš novelk viņu zemē, sūnas un virši izraksta viņas muguru. Viņa sastrādātās rokas un viņas maigās. Kamēr viņi kopojas, viņa, iegrābusies mežmalas smiltīs, klusi piezogas un izēd viņam sirdi. Kad viņš noelšas pēc divām minūtēm divdesmit, tā jau ir tukša. Un arī viņa sievai, viņu bērnam viņai uz ceļiem, vēl vienam bērnam zem viņas sirds.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es sēžu pie loga, un man uz pirkstiem ir skumjš apelsīnu miers. Dostojevskis kādreiz rakstīja, ka cilvēki esot dzimuši, lai viens otru mocītu.