Dzīve aizvien ir triviāla. Tāda niekkalbju blandīšanās, tāda izmisīga tirināšanās. Tāda tveršana pēc uzkrītošas ņirboņas gaisā. Bet satvērienā, atritinot plaukstu, nekā nekad nav... Un tā dzīve aizvien ņirb, un es aizvien tvarstu tukšu gaisu, tikai tagad ar apziņu, ka cita veida pēc iespējas patīkamāk nosist laiku nemaz nav. Ignes fatui. Tas, protams, neatsver piekrāptības sajūtu, blenžot tukšajā plaukstā, bet nu es varu pazviegt, uzsmaidīt savām dzīves līnijām un blāvajai dzimumzīmei. Un tā tomēr ir mana plauksta, ar dzīslām piešūta rokai, kas piešūta plecam, kas piešūts ķermenim, asinis tikai plūst, transportējot skābekli, vienu Rimi apelsīnu un pāris krūzes aromātiskas tējas ar mikroskopiskiem šokolādes gabaliņiem.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />