Es biju žļurga. Patiesībā. Es tecēju, tikai tecēju renstelē, iekšēji trīcot pie visām maliņām. Es sūcos visa liekuma notekā zem neko nemaksājošas ielas pa vienai nelabuma molekulai vien. Un tās brēca, tās visas spārdījās kā miljoniem sparīgu zīdaiņu, arot ar kājām mātes asinis. Un mana muļķība nerimtīgi zviedza man sejā. Tagad es atceros šo nedaudz izkrāsoto, varbūt pat spožo agoniju.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Un kas es esmu tagad? Sadiegta driska no pagātnes pārpalikumiem, iesējusies starp grieztiem un grīdu kā Vonnegūta kaķa šūpulis, kā optiska ilūzija divos diedziņos. Mans nelabums ir uzsūcies, un es lidinos virs peļķes, izsapņojot bezsvara sapnīšus, meklējot rokā savu veco muļķību kā liktenīgo kārti, jau iepriekš zinot, ka tā būs džokeris. Varbūt gaidu, kad neko nemaksājošā iela atvems manu liekumu pa asfalta plaisām, un es to no jauna uzlasīšu, jo esot vajadzīgs kaut kāds process. Uz Baznīcas un Bruņinieku stūra iela varētu atviegloties, klusi dūdodama garāmgājēju soļos, un es to jau gaidītu, sēžot uz soliņa trolejbusa pieturā pie sakrālās slimnīcas. Es notuptos uz ceļiem, pieplakusi pati savam liekumam, un kāri kasītu to nost no asfalta, jo nekā cita bez tā man nemaz nav.