hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2004-12-21 11:10:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Pink Floyd- Don't Leave Me Now

Es gāju pa ielu, un koki izrādījās nocirsti. Un saule noslīka aiz horizonta, palika vien pieaugoša mēness ēna, kraukšķošs sniegs zem zolēm. Es plūdu pa klusu artēriju pati sev zem sirds, ar degunu pa priekšu bakstījos kaut kur starp sīvām pakrūtes odziņām un barības vados iestrēgušām dvēselēm, it kā manām, bet tomēr... Un es atkal izjutu dienasgaismas kailumu kā lāzerstaru uz savas ādas, es aizvilku aizkarus priekšā visiem logiem, es stāvēju krēslā klusēdama, pie gaisa piesējies spoks istabas vidū. Pie gaisa. Un tikai.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

 

Bet atslēgu šķindoņa ir neatkārtojama skaņa, ne ar ko neaizvietojama. Tiesa, man tā nekad nav patikusi, tā ir griezīga un riebīga, tomēr tā vēsta veco labo aukstasinību, ar kādu jādzīvo indivīdam pa dzīvokļiem un ielām.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]hestia
2004-12-21 17:56 (saite)
Bet tas ir maigi, kad tramvajs noiet no sliedēm, atšķirībā no vilciena. Nekas nenotiek, vadītāja izkāpj un uzceļ to atpakaļ (gandrīz tā...).

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?