Es it kā visu laiku dzīvoju uz šīs robežas. Visu laiku ar šo vēlmi, lai kaut kas beidzas, lai šī sāpīgā sliežu līnija apraujas, lai kaut kas patiesi mainās. Cik ilgi gan cilvēks var dzīvot ar apspiestu vēlmi izbeigt dzīvi. Vai varbūt gluži pretēji. Ar apspiestu vēlmi mīlēt dzīvi līdz galam, mīlēt vispār. Viss manī ir apspiests un ieslodzīts, jo ārpusē tam nav īsti vietas. Es daudz strādāju, es nogurstu, un brīžos, kad man ir brīvs mirklis, es raudu. Un neviens to nesaprot patiesībā. Nesaprot, ka zāļu paciņas, kas man tiek pastieptas pretī, nav īstās.