Starp plaukstām ir tāds sausums. Un nedaudz lipīgums no pīlādžu uzlējuma uz spirta bāzes, divdesmitčetri procenti alkohola, kvadrātaina pudele, kas prasās tukšoties, vidējs reibums. Elastīgi vārdi kā kausēts siers vai košļene, daudz elastīgu vārdu, mēs esam palikuši, varbūt iejukuši starp tiem. Vecā, labā, nodrillētā dziesma sākas atkal no jauna. Repeat mode. Bet vēl ir nedaudz laika. Vēl nedaudz. Astoņi un kaut kādas minūtes vakarā, es reti ielūkojos pulkstenī, un esmu novākusi visus taimerus no griestiem, lai neglūn. Esmu noripojusi nost no distanču taciņas ar starta kārtas numuriem, no hipodroma skrejceļa, no trako suņu riksīša pakaļ baltajam trusītim. Es atgāžos krēsla atzveltnē un elpoju. Man nav gēnu. Tikai elpa caur visu ķermeni. Un plaukstā notvertā monēta, kurai patiesi nav seju. Abas tās puses ir kailas un laistās metāla spožumā, varbūt viltojums. Es smaidu. Smaidīšanas artērijā ir uzkarsētu asiņu pieplūdums. Vēl ir nedaudz laika. Es pat nezinu, kādēļ man mēdz šķist, ka kaut kad vairs nebūs, ka laiks mainīs savu izteiksmes veidu, un viss tas, uz ko mēs tagad esam spējīgi, tiks aizslaucīts prom. Bet tonakt es sapņoju par Tevi. Un tas bija laimīgs sapnis. Patiesi.<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />