Šorīt, kad ir tik silts un man vairs negribas ne līst laukā no gultas, ne skriet, ne jebkur jebkad vispār traukties, es sajūtu, cik patiesībā īsa ir dzīve un cik maz mums ir iespēju. Un tomēr šoreiz es to jūtu kaut kā Labi, ne vairs skumji, ne arī traģiski. Varbūt es beidzot jūtos pieskārusies Dzīvei. Beidzot aizsniegusies līdz tai. Šogad. Šī gada maijā. Un varbūt pirmoreiz manī ir vasara. Ziema ir pagājusi, šoreiz tiešām, tās rēgi nešūpojas pat manās matu šķipsnās.