Izejot ārā pēc lietus, tāpat vien uz veikalu pēc saldējuma, kā vasarā, kā bērnībā, bezrūpīgi un bezpretenciozi, es nodomāju — lai kas arī nebūtu noticis, es tomēr negribu būt šis cilvēks, kas piedalās nelaimīguma nodošanā tālāk. Es esmu, bet es nevēlos. Ja tevi vienreiz nosauc par aukstu cilvēku, to ir iespējams interpretēt, ja tas pēc laika atkārtojas, tu sāc domāt, ka varbūt savs patiesības grauds tajā ir. Es zinu kā rodas auksti cilvēki. Kādas ir sastāvdaļas. Kā pagatavot aukstu cilvēku un pasniegt ar garnējumu tā, lai izskatītos izcili. Un tomēr es negribu būt šis cilvēks. Gaiss pēc lietus smaržo pārāk labi, un savā būtībā es domāju par cilvēkiem ar maigumu, ar prieku, apbrīnu un, jā, arī ar mīlestību. Un es aizvien gribu dot. Vienkārši vilšanās uzkrājums ir ļoti samilzis, un kādam tas pa laikam jāvinnē džekpotā. Vai varbūt ne?