Kad aiznesu savu ērci uz analīzēm un parakstījos uz papīra, kur bija teikts, ka tas, ka ērce nav inficēta, vēl negarantējot, ka tā nav inficējusi cilvēku, pajautāju sievietei pieņemšanā, vai no tām analīzēm vispār ir kāda jēga. Nav - viņa (gandrīz sirsnīgi, it kā jau sen būtu gaidījusi šo jautājumu) iesmējās - bet cilvēki nes! Mana mazā neliete, ko I. tik smuki izvilka no manas rokas ar tādu pieauguša, pārliecināta cilvēka mieru, inficēta neesot. Paranoja var nedaudz atslābt. Tomēr katrreiz, nonākot saskarē ar cilvēciskās pasaules neloģiskumu un bezjēdzību, es aizvien vēl jūtos nedaudz pārsteigta. Analīzes, no kurām nav nekādas jēgas, bet tās eksistē, birokrātija, no kuras ļaunuma daudz vairāk kā labuma un tā tālāk un tā joprojām. Mēs apdzīvojam kaut kādu mitoloģisku klucīšu konstrukciju, kas balstās uz bezjēdzīgām idejām un darbībām, kas nekur neved.