Šodien aptvēru, ka jau kādu laiku manī ir iestrādājies paradums vakarus pavadīt ar alus pudeli. Vai divām. Mēs ar dzīvi esam nedaudz aizsapņojušās. It kā būtu apsēdušās uz lieveņa ar cigareti un nesteidzīgi vērotu, kā paiet vasara, kā lēnām izzūd laiks, it kā tā nekad nebūtu bijis. Paklusi mums līdzās ir piesēdis kaķis, tāds pats laika vērotājs kā mēs, nesaistīts. Varbūt laika arī nekad nav bijis. Tikai muļķības. Stundu, dienu un nedēļu  Šobrīd mums vairs neko nevajag. Mums ar dzīvi. Ne vienai no otras, ne no citiem cilvēkiem. It kā mēs nemaz neeksistētu šajā pasaulē. Mēs vairs nelecam klasītes, nespēlējam gumijas, mēs vairs neielīpam citu cilvēku austajos nozīmju tīklos. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Būt absolūti brīvai no citiem. Es gandrīz varu noticēt tam, ka eksistēju, ka esmu es. Šo atvaļinājumu es labprāt pastieptu garāku. Un turpinātu žūpot. Vien šovakar jau skaidri iezīmējās sajūta, ka alus rūgtā garša mutē sevi ir izsmēlusi.