10:23 pm
Šodien aptvēru, ka jau kādu laiku manī ir iestrādājies paradums vakarus pavadīt ar alus pudeli. Vai divām. Mēs ar dzīvi esam nedaudz aizsapņojušās. It kā būtu apsēdušās uz lieveņa ar cigareti un nesteidzīgi vērotu, kā paiet vasara, kā lēnām izzūd laiks, it kā tā nekad nebūtu bijis. Paklusi mums līdzās ir piesēdis kaķis, tāds pats laika vērotājs kā mēs, nesaistīts. Varbūt laika arī nekad nav bijis. Tikai muļķības. Stundu, dienu un nedēļu Šobrīd mums vairs neko nevajag. Mums ar dzīvi. Ne vienai no otras, ne no citiem cilvēkiem. It kā mēs nemaz neeksistētu šajā pasaulē. Mēs vairs nelecam klasītes, nespēlējam gumijas, mēs vairs neielīpam citu cilvēku austajos nozīmju tīklos. Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta. Būt absolūti brīvai no citiem. Es gandrīz varu noticēt tam, ka eksistēju, ka esmu es. Šo atvaļinājumu es labprāt pastieptu garāku. Un turpinātu žūpot. Vien šovakar jau skaidri iezīmējās sajūta, ka alus rūgtā garša mutē sevi ir izsmēlusi.Tad tāds ir vecums, es brīžiem pieķeru sevi nodomājam. Šī labdabīgā vienaldzības sajūta asinīs. Tad beidzot es to jūtu. To, kā turpināsies dzīve. Un tas nemaz nav tik briesmīgi, kā gaidīju. Patiesībā ir tā, it kā no manis būtu izvilkts pūžņojošs svešķermenis. Vairs nav tās sāpju pulsācijas, patiesi nemaz nav vairs.