Griežot salātus, īkšķī švīka. Nedaudz notecināt, par daudz šo melīgo asiņu. Par daudz. Par daudz ilgi monēta nekrīt lejā un nerāda man patieso seju. Es smejos, es saku, es aizstāšu melīgumu ar smalku viskiju, atkal ar smalku viskiju. Bet dzīve stāv aiz loga. Šodien es to pirmoreiz ieraudzīju, šodien es sapratu, ka tā vairs nedus pēļos, ka tai vairs nav sprogainu matu. Par daudz nenopūstu sveču manā sirdī. Un dzīvei mati ir nosvilināti. Un skaistie vaibsti ir izzuduši. Palicis vairs tikai bāls porcelāns. Bāls, nekam nepiederošs porcelāns, kas pazūd sniega gubā aiz mana loga. Tikai melīgās asinis vēl dzen sevi uz priekšu, tikai melīgās asinis ar izšķīdušu falšo mīlu, falšo vienaldzību. Dots pret dotu- nosmejas dzīve, pārvērtusies vecā terīnē un nogrimusi sniegā. Kas notiek, kad diviem sudrabainiem vilkiem pielaiž uguni? Pat, ja tie apņēmīgi zobus griezuši, beigās paliek tikai čupiņa pelnu, kurai uzpūst vieglu elpu. Pēc tam? Pēc tam ir plauksta ar līnijām miesā, roka ar sīkiem melīgo asiņu pilieniem. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />