hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2004-11-25 17:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Depeche Mode- Useless

Griežot salātus, īkšķī švīka. Nedaudz notecināt, par daudz šo melīgo asiņu. Par daudz. Par daudz ilgi monēta nekrīt lejā un nerāda man patieso seju. Es smejos, es saku, es aizstāšu melīgumu ar smalku viskiju, atkal ar smalku viskiju. Bet dzīve stāv aiz loga. Šodien es to pirmoreiz ieraudzīju, šodien es sapratu, ka tā vairs nedus pēļos, ka tai vairs nav sprogainu matu. Par daudz nenopūstu sveču manā sirdī. Un dzīvei mati ir nosvilināti. Un skaistie vaibsti ir izzuduši. Palicis vairs tikai bāls porcelāns. Bāls, nekam nepiederošs porcelāns, kas pazūd sniega gubā aiz mana loga. Tikai melīgās asinis vēl dzen sevi uz priekšu, tikai melīgās asinis ar izšķīdušu falšo mīlu, falšo vienaldzību. Dots pret dotu- nosmejas dzīve, pārvērtusies vecā terīnē un nogrimusi sniegā. Kas notiek, kad diviem sudrabainiem vilkiem pielaiž uguni? Pat, ja tie apņēmīgi zobus griezuši, beigās paliek tikai čupiņa pelnu, kurai uzpūst vieglu elpu. Pēc tam? Pēc tam ir plauksta ar līnijām miesā, roka ar sīkiem melīgo asiņu pilieniem. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]izzy
2004-11-25 17:17 (saite)
"....es aizstāšu melīgumu ar smalku viskiju, atkal ar smalku viskiju...." <- - Njā...liek aizdomāties...

Tikai vilki, sudrabotie...nedeg...Tikai sasilst...
Tāpēc metāls ir labāks par cilvēkiem...
Metāls uzsilst, kad to silda, cilvēki gan nē...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2004-11-25 17:49 (saite)
Cilvēki uzsilst gan... kad paši sev pielaiž uguni...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]izzy
2004-11-25 18:24 (saite)
Tu gribi teikt, ka nekad neesi sastapusi cilvēku kuru tu gribi sasildiit, bet kurš nesilst?
Tikai nevajag......

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2004-11-25 19:00 (saite)
Retorisks jautājums. Patiesībā man šķiet, ka tie, kurus esmu gribējusi sasildīt, vienmēr ir uzsiluši, bet, protams, var meklēt ledainos savās iedomās un falšās atmiņās. Varbūt atbilde ir tāda- neesmu gribējusi sasildīt tos, kam bijusi ledainuma attieksme.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]savaadnieks
2004-11-25 18:26 (saite)
ccssst, ja vien ljausi, mees roku noskaosim, iedegsim atpakalj sveces un porcelaanu apgleznosim, un, ja vien ticeesi, smaids .. paraadiisies pats no sevis. :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2004-11-25 19:02 (saite)
Paldies :) Es jau smaidu. Smaidīšanas artērija ir lietošanas kārtībā :) Esmu tikai nedaudz pati sevī sapinusies, sevi sajaukusi ar sevi...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]cloud_zero
2004-11-25 18:44 (saite)
Trīs pilieni, kas reiz izdzīvoja....

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2004-11-25 19:02 (saite)
Pat, ja nokļuva izlietnē...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]sick_among_pure
2004-11-25 22:32 (saite)
Kustība līdzi laikam. Virziens - dzīves jēga. Mērķis - to nobaudīt. Zaļas lapas padusēs pasituši un rokās baltas plastikāta karotītes.Robaini cakainiem mutautiem ap kaklu, lūpas čāpstinādami, alkatīgu mirdzumu pārbolītās acīs, lienam pēc nākamās atklāsmes devas. Jautājumi, atbildes - čukstus... Kāds sajūk prātā, kāds virziena izvēlē.Kādam klepo apaukstēta sirdsapziņa. Tumšos nostūros vaid saprāta fosforizējošā blāzma. Tā tiek tverta plastmasas maisiņos ar uzrakstu "Paldies!" un sabērta alumīnija katlos un vannās ar skābi, kur iemērkt nodilušos ceļus.Kustība ir gan zelta lapu virpuļu dziesmās, kas līp pie ķermeņa un viltīgi un maigi mēģina aizklāt acis un ieaijāt, nomierināt šos meklējošos skatus, gan straujās upēs, kas glāsta krūtis trakulīgiem atvariem, mēģinot pavedināt uz kaisles sānsoli, čalojot noslēpumus un nesaprastas patiesības, bet ausis tie aizbāzuši ar putām un raugās pēc kāda klinšaina krasta pret kuru triekties, lai atskurbtu pēc šī jutekliskā apdullinājuma. Ārā no ielejas, graut kalnus, pie vējiem, kuri zina to, ko vēji mums noskauž...
Ar vēderiem tie nolīdzina kalnus, kas ieskāva tos patībā, sargājot no nedrošības vējiem. Kāds izbāž mēli, lai sajustu vēja garšu. Pēc tā viņš pazaudēja pelēko krāsu. Arī savās acīs. Acis bez pelēkuma šķiet mazliet jukušas, vai vismaz dzīvas. Un pa slideni gļotainu sliedi šī neiespējamā karavāna ar misijas apziņu, turpina nogludināt, nolīdzināt pasaules, meklējot jēgu savai esībai. Es brīžiem nolīstu kā lietus pār viņu sakarsušjiem, izplūdušajiem ķermeņiem, kas metušies asarrūgtā un sāpjsaldā paššaustīšanas rituālā pēc kārtējās bezcerīgās grēka orģijas. Ja mēs kādreiz... Ja mēs nekad... Ja mēs kādreiz nekad... Ar skūpstu var apdzēst ugunsgrēku, vājprātu iegrožot nevar... (varbūt sadzīvot un dot tam jēgu, kurai pats tici, kā žēlastības dāvanu garā nabagajiem?)
Es raudzījos uz ķermeņiem, kas saplūduši jau vienā bezrobežībā un izmisīgi staipa kaklu vēl pēc kādas augstienes, kāda paugura. Varbūt vēl tajā? Varbūt vēl aiz tā?...
Vai man bija balss, lai to pateiktu? Vai man bija doma, lai to vēlētos? Tie līdzināja kalnus, lai tvertu jēgu vējā. Tie krita, cēlās, grāva. Nobrāza sevi līdz asinīm... pārvērtās, pārplūda, zaudēja patību, līdz nespēja nošķirt arī savus ķermeņus. Tikai tādēļ, lai nekad neuzzinātu, nepievērstos savai ādai, nepieskārtos sev. Bet jēgas kalnu putekļi, pārvērsti bezjēgā, ar pasauļu pīšļiem, zem viņu masas samīti, saberzti pelēkzilos dubļos, klāja viņu ķermeņus. Jā, tur bija atbilde. TĀ bija atbilde. Jāga bija neglābjami pazaudēta to atrodot. Tā tīri fiziski bija uz viņiem - pīšļos un putekļos.... bet viņi to nebaudīs...
.....jo....laiks ir aizgājis.... pagātne ir šeit....

SickAmongThePure

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]hestia
2004-11-26 11:18 (saite)
Jā, ko es varu teikt. Savā ziņā zīmīgi. Pagātne ir šeit, teksts ir iespaidīgs, pat ja man vienmēr šķitis, ka atbilde aprij atbildi...

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?