Kustība līdzi laikam. Virziens - dzīves jēga. Mērķis - to nobaudīt. Zaļas lapas padusēs pasituši un rokās baltas plastikāta karotītes.Robaini cakainiem mutautiem ap kaklu, lūpas čāpstinādami, alkatīgu mirdzumu pārbolītās acīs, lienam pēc nākamās atklāsmes devas. Jautājumi, atbildes - čukstus... Kāds sajūk prātā, kāds virziena izvēlē.Kādam klepo apaukstēta sirdsapziņa. Tumšos nostūros vaid saprāta fosforizējošā blāzma. Tā tiek tverta plastmasas maisiņos ar uzrakstu "Paldies!" un sabērta alumīnija katlos un vannās ar skābi, kur iemērkt nodilušos ceļus.Kustība ir gan zelta lapu virpuļu dziesmās, kas līp pie ķermeņa un viltīgi un maigi mēģina aizklāt acis un ieaijāt, nomierināt šos meklējošos skatus, gan straujās upēs, kas glāsta krūtis trakulīgiem atvariem, mēģinot pavedināt uz kaisles sānsoli, čalojot noslēpumus un nesaprastas patiesības, bet ausis tie aizbāzuši ar putām un raugās pēc kāda klinšaina krasta pret kuru triekties, lai atskurbtu pēc šī jutekliskā apdullinājuma. Ārā no ielejas, graut kalnus, pie vējiem, kuri zina to, ko vēji mums noskauž...
Ar vēderiem tie nolīdzina kalnus, kas ieskāva tos patībā, sargājot no nedrošības vējiem. Kāds izbāž mēli, lai sajustu vēja garšu. Pēc tā viņš pazaudēja pelēko krāsu. Arī savās acīs. Acis bez pelēkuma šķiet mazliet jukušas, vai vismaz dzīvas. Un pa slideni gļotainu sliedi šī neiespējamā karavāna ar misijas apziņu, turpina nogludināt, nolīdzināt pasaules, meklējot jēgu savai esībai. Es brīžiem nolīstu kā lietus pār viņu sakarsušjiem, izplūdušajiem ķermeņiem, kas metušies asarrūgtā un sāpjsaldā paššaustīšanas rituālā pēc kārtējās bezcerīgās grēka orģijas. Ja mēs kādreiz... Ja mēs nekad... Ja mēs kādreiz nekad... Ar skūpstu var apdzēst ugunsgrēku, vājprātu iegrožot nevar... (varbūt sadzīvot un dot tam jēgu, kurai pats tici, kā žēlastības dāvanu garā nabagajiem?)
Es raudzījos uz ķermeņiem, kas saplūduši jau vienā bezrobežībā un izmisīgi staipa kaklu vēl pēc kādas augstienes, kāda paugura. Varbūt vēl tajā? Varbūt vēl aiz tā?...
Vai man bija balss, lai to pateiktu? Vai man bija doma, lai to vēlētos? Tie līdzināja kalnus, lai tvertu jēgu vējā. Tie krita, cēlās, grāva. Nobrāza sevi līdz asinīm... pārvērtās, pārplūda, zaudēja patību, līdz nespēja nošķirt arī savus ķermeņus. Tikai tādēļ, lai nekad neuzzinātu, nepievērstos savai ādai, nepieskārtos sev. Bet jēgas kalnu putekļi, pārvērsti bezjēgā, ar pasauļu pīšļiem, zem viņu masas samīti, saberzti pelēkzilos dubļos, klāja viņu ķermeņus. Jā, tur bija atbilde. TĀ bija atbilde. Jāga bija neglābjami pazaudēta to atrodot. Tā tīri fiziski bija uz viņiem - pīšļos un putekļos.... bet viņi to nebaudīs...
.....jo....laiks ir aizgājis.... pagātne ir šeit....

SickAmongThePure