hestia ([info]hestia) rakstīja,
@ 2012-02-17 08:42:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Azure Ray - Trees Keep Growing

Pamostos gultā uz muguras. Mani kauli vietām ir pārāk izgrauzušies uz āru. Kā sliekas, kas, sarijušās augsni, izlien virspusē. Ilgu laiku es vienkārši domāju par to, cik ir pulkstenis. Praktiski, bez emocijām. Arī bez bailēm. Vai es esmu kāda cita? Vai es esmu pamodusies kā kāda, zem kuras pavasaros zeme vairs neatvērsies, kura vasaras naktīs vairs neskums līdz nāvei, klausoties šosejas tālajā šņākoņā? Vai esmu pamodusies kā kāda, kura valkās baltu vīriešu kreklu, sakārtos grāmatplauktus un dziļi ievilks elpu, un viņas balss skanēs dzīvi? Lēni aust nomierinošs ziemas rīts. Tāds rīts, kuram neko no tevis nevajag. Kailie koki ir iesaluši bezvējā. Kā pirksti, kas kādreiz kaut kur sniegušies, stiepušies pēc kaut kā, bet tad attapušies, ka ir tikai uzgleznoti, un paklausīgi apstājušies. Varbūt arī es esmu apstājusies. Man neko nevajag. Mana sirds nesāp. Mana sirds glabājas rotaslietu lādītē kā platīna gredzens ar briljantu, ko es pa laikam valkāju. Ar laiku tā vienkārši kļūst pārāk vaļīga un slīd nost no pirksta. Viss ir caurspīdīgs. Es esmu vakardienas kafija.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]pelnufeja
2012-02-17 17:25 (saite)
Cik labi pateikts par to rītu, kuram no Tevis neko nevajag. Bet Tev jau vispār lieliski izdodas izstāstīt sajūtas.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]hestia
2012-02-17 21:36 (saite)
Paldies ;)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?