Ir labās un sliktās ziņas. Kā vienmēr. Varbūt kādreiz es uz šo gada sākumu atskatīšos kā uz kaut ko romantisku un agrāk nenovērtētu, rakšu alas pagātnē kā Virdžīnija Vulfa vai Marsels Prusts, meklējot neizdzīvoto laiku. Viens gan ir skaidrs- nevaru sūdzēties vismaz par bezmiegu. Bitnera balzāms kapsulās ir mani padarījis mierīgu un miegainu. Un arī vīruss laikam lēnām atkāpjas, slinki un negribīgi kā gliemezis. Kad sākas ziemas izpārdošanas veikalos? Varbūt tas būtu stimuls kaut ko iegādāties. Ir pelēks rīts. Tik pilnasinīgi pelēks. Dziļi, pašpietiekami iegrauzies savā pelēcībā. Varētu beidzot sākt dzīvot. Šis ir tas brīdis. Tomēr es neesmu radusi dzīvot. Kā nomest 2 pa svētkiem uzņemtos kilogramus- man pie veikala ieejas jautā kaimiņiene. Beigās viņa saka, ka mums- sievietēm ap trīsdesmit un bez vīru/bērnu potenciāla vajadzētu iet vienai pie otras ciemos, dzert kafiju un pieēsties līdz ūkai, jo ko tad lai citu dara ar šo dzīvi... Tad mēs kļūtu resnas un... Interesanti, kādas vēl? Droši vien kaut kādas ar aizsmērētu realitātes izjūtu.