Šodien ir īpaša diena- es atkārtošos. Redzēju kaut ko sen nemanītu- divi mazi bērņuki pilnām skavām kļavu lapu, tādi mazmazītiņi, jakās, cepurēs, šallēs satīti. Es tāda nebiju. Man nevajadzēja rudens lapu saišķus vai herbārijus, man bija kaimiņu zēns, un mēs nolīdām krūmos. Mums nebija robežu vai noslēpumu. Mēs bijām piedzimuši zem pornofilmu un izjukušu laulību zvaigznes. Mēs tikai nezinājām, ka vēlāk tas nozīmēs second-hand. Kad man bija 12/13, viņš staigāja gar maniem logiem, skaļi tarkšķēdams pa milzīgo kluci- tā laika vienu no pirmajiem mobilajiem telefoniem. Bet es to ne īpaši redzēju, es neskatījos pa logu. Vienmēr bija cilvēki, kas to darīja manā vietā. Un atšifrēja mīlestības vēstules. Bērnībā viņš man rakstīja stāstus par šakāļiem, vēlāk runāja par apskāvieniem un to, ka man nevajadzētu smēķēt. Vēl vēlāk viņš (no bagātas ģimenes) kļuva par zagli, iespējams, arī par alkoholiķi un narkomānu. Zem zvaigznes. <?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />

Es neesmu šeit dzimusi, varbūt tā ir vienīgā dzīves pretenzija pret mani. Šeit dzimušajiem ir taisnas takas un viena iznīcības pilna saule plastmasas krutkas pudelē. Reiz bērnībā kāds dzērājs man uzsauca- meitiņ, atnes sāli! Es par viņu smējos un nomētāju ar akmeņiem. Bet viņš tikai atkārtoja savu meitiņ, atnes sāli. Mana māte no viņa iemācījās spārnoto teicienu- pašol dirst. Tas ir vienīgais lamu paveids, kas viņai padodas. Meitiņ atnes sāli onkulis ar sārtajiem vaigiem un padrukno augumu ir sešas pēdas zem zemes. Un vienreiz mēs ar kaimiņu puiku viņam gandrīz nošķēlām galvu, metot ar asu, bumeranga tipa priekšmetu. Viņš tikai nedaudz pabārās un sacīja, ka tā rīkoties nedrīkstot. Arī sist puikam pa kailiem stilbiem ar samitrinātiem bērzu žagariem.
Šejiene ar laimes zvaigznēm un rīkli dedzinošo sauli ir kā tā talantīgā pusaugu balerīna, kas noslīka savā vannā pirms vairākiem gadiem. Es biju aizgājusi uz viņas kapu 3-4 kilometrus kājām un nolikusi sīku puķu pušķi. Es viņu nepazinu. Biju tikai redzējusi to cēlumu un sniegbaltumu, kurā ietīta viņa staigāja. Bet, kad viņa gulēja tur apakšā, es domāju par to, ko viņa domā, apbērta gaišām, sausām smiltīm. Es domāju par to mašīnu, kura mani gandrīz notrieca līkumā, par to krauju, no kuras es slīdēju lejup, ieķērusies asos zāles stiebros, kas grieza plaukstās dziļas, sarkanas švīkas, par tām tabletēm, kas vēlāk gulēs manā saujā, netīši norītas, par to stāvo kalnu, kura galā vienaldzīgi dirnēja rozā vai balta baznīca, un par priežu saknēm, kuras, no smiltīm izlīdušas, vienīgās palīdzēja līdz tai uzkāpt. Sausas, stiegrainas saknes, sāpīgi nomītas. Novītis vijolīšu pušķis, no ziediem salikts vārds. Smilšu vienmēr pietrūkstot. Lai apraktu šejieni, stiklainām acīm kapā guļošu.
Viņš ir vienīgais, kas jebkad teicis, ka man nevajadzētu smēķēt. Teicis ar patiesu ticību šo vārdu vajadzīgumam. Bet viņš nesa dārgas brendija pudeles un vafeles, un dāvanas un gāja lamādamies, kad es viņu sūtīju prom. Un par daudz lūdza. Izjukušo laulību un pornofilmu zvaigzne ar bezrobežu sūtību ir piekrāpta, kaut kas mainās, jo šodienas bērni staigā pilnām skavām kļavu lapu, griezdamies šķietamību karuselī.