Varbūt izdzert atlikušo, jau atdzisušo karstvīnu un noskatīties jaunāko Revenge sēriju, kuru vēl neesmu redzējusi. Varbūt vienkārši iet gulēt. Trauki ir nomazgāti, un valda fiktīvs miers. Nezkādēļ miers pēdējā laikā vienmēr ir fiktīvs. Un tu esi tas, ko tu dari. Gandrīz tikai. Gandrīz vienmēr. Pēkšņi man sametas žēl, ka jau esmu lasījusi Meiteni ar pūķa tetovējumu. Būtu laba izklaide pašlaik-am. Pēkšņi man sametas žēl, ka nav janvāris vai februāris. Ka raksta bijušie nemīļotie mīļotie, vēloties nezkādavelnapēc tāpat vien satikties. Ziņkārība varbūt. Mieles. Un vēl žēl par to, ka neviens nesaprot- dzīve vienkārši skalojas kā jūra pret krastu, un nav svarīgi, cik gadu tev paliek. Tāda ir dzīves daba, un tur neko daudz nevar līdzēt. Tādēļ vien jau tu nepārstāj būt, mazliet tāds kā iestādīts, mazliet tā kā pašķībi, neveikli un nemaz ne tā, kā biji iecerējis, tomēr ar savām saknēm tu jūti, ka gribi, joprojām ļoti gribi būt te (un kādu dienu ieraudzīt un parādīt kādam savu īsto seju).