Varbūt visu izšķir tas, kā tu skaties griestos. Kā tu vispār spēj atliekt galvu. Un, vai tev neiesāpas pakausis no saķeres ar mugurkaulu. Ko tu, mazais dieviņ, domā, kad skaties griestos... Vai tu noglāsti savu sīvo odziņu pakrūtē. Vai tu domīgi sarauc pieri. Varbūt tu to dari pavisam vieglītiņām, it kā būtu jau gana noguris savilkt seju visās tajās grimasēs, līmēt klāt smaidus, acu mirdzumu. Tikai nesaki, ka griesti ir kā zārka vāks no iekšpuses. Tas būtu pavisam muļķīgi. It kā tu atcerētos to dziesmu no bērnības par spļaušanu. Tu varbūt nemaz nekad neiedomājies par to, ka esi gandrīz miris, ap tevi stalta četrsiena, un vāks virs galvas. Nē, nedomā par to. Iekar lustrā vēja zvanus vai sabojātās matricas, vai kādus citus nieciņus.
Ko tu redzi, mazais dieviņ, kad skaties griestos... Es zinu, tu esi kā falša nauda, un tava roka smagnēji gulstas tieši uz tavas sīvās odziņas, tu to lēni sildi un apcerīgi pārdomā. Bet tā sīvā odziņa ir kā apendicīts, tev tā nemaz nav vajadzīga, un tomēr tā pastāv, tā uzkrāj visas draziņas, varbūt pat tirinās tur iekšā. Tev nepieciešama appendectomia, mazais dieviņ, nedaudz morfija vēnā un prožektora spožuma acīs.