Atkal klausos Death Cab For Cutie. Nav citas tik nebūtiski skumjas mūzikas.
No rīta pamodīšos papīra strēmeļu ielenkumā.
Viss gremojas. Pārstrādājas. Dienas paiet. Tikai vakarā manī ir kaut kāds šaubu kamols pakausī. Bet varbūt tā ir tikai mana mugurkaula skolioze.
Es ieaugu. Droši vien vienkārši ieaugu. Gadalaikā, situācijā, un manas esamības blkausprodukti slejas ap mani kā cietokšņi. Brīžiem man šķiet, ka nav ko elpot.
Vakaros miegs man tagad nāk jau vienpadsmitos. Divpadsmitos esmu tikusi līdz gultai. No rīta pamostos astoņos. Astoņi nav labs mošanās laiks vasarai. Var septiņos vai deviņos. Bet pulksten astoņos no rīta vasarās ir kaut kas liktenīgs. To pilnīgi var saost gaisā.