03:40 pm
Varbūt šī arī ir īstā vasara. Tādas dienas kā šī. Kad pēkšņi var sākt līt negaiss un tikpat pēkšņi atkal spīdēt saule. Slapja zāle un mazliet sērīgs vējš.
Pa mani atkal rāpoja kaut kas ērcesveidīgs. Bet es jau nemaz īsti nezinu, kā izskatās nepiesūkusies ērce. Un pa mani šogad jau ir rāpojis ļoti daudz kas. Esmu noslēgusi tādu kā miera izlīgumu ar savu ērču paranoju. Es vairs pārāk neuztraucos.
Pa grīdu vazājas papīra stērbeles. Ir pienācis laiks iesiet kādu grāmatu (kārtība un tīrība gan no tā pati neradīsies).
10:01 pm
Atkal klausos Death Cab For Cutie. Nav citas tik nebūtiski skumjas mūzikas.
No rīta pamodīšos papīra strēmeļu ielenkumā.
Viss gremojas. Pārstrādājas. Dienas paiet. Tikai vakarā manī ir kaut kāds šaubu kamols pakausī. Bet varbūt tā ir tikai mana mugurkaula skolioze.
Es ieaugu. Droši vien vienkārši ieaugu. Gadalaikā, situācijā, un manas esamības blkausprodukti slejas ap mani kā cietokšņi. Brīžiem man šķiet, ka nav ko elpot.
Vakaros miegs man tagad nāk jau vienpadsmitos. Divpadsmitos esmu tikusi līdz gultai. No rīta pamostos astoņos. Astoņi nav labs mošanās laiks vasarai. Var septiņos vai deviņos. Bet pulksten astoņos no rīta vasarās ir kaut kas liktenīgs. To pilnīgi var saost gaisā.