Dažreiz es nevaru izkustēties. Es sēžu krēslā un nespēju piecelties, lai ieietu dušā, uzvilktu tīras drēbes, uzvārītu jaunu tēju vai uzsmēķētu. Es sastingstu. Tobrīd es zinu, ka man ir piezagusies Garlaicība un paralizējusi mani. Nē, tā nav lietu garlaicība, man vienmēr ir ko darīt. Tā ir garlaicība, kas mitinās pašā dzīves kodolā. Dabiskā garlaicība, tukšgaisība. Sajūta, ka nekas neko nekad patiesībā nemaina.