Atceros, ka vakardien gulēju tikko manāmas saules piespīdētā gultā, klausījos The National High Violet un kādu brīdi jutos ļoti jauna, ar gandrīz ticamu dzīves sajūtu sevī. Man bija šķitis, ka es jau sen esmu zaudējusi spēju vienkārši klausīties mūziku un nedarīt neko. Bet es laikam biju slima. Vismaz jutu kaut kādu realitātes trūkumu, saudzīgi ielocītu manā galvā starp visiem čerkstošajiem mehānismiem kā tumšpelēku zīdpapīru. Tādu realitātes trūkumu, kurā atrodoties, šķiet, ka tu aizvien vari būt jebkura un jebkur. Varbūt es domāju par to, ka man patīk mašīnu skaņa ziemā, nedaudz klusināta, kaut kur iekšā sniegā grimstoša rūkoņa. Un sniega aizsargvaļņi aiz mana loga. Kaut kāda pasargātības sajūta, ērta izolētība. Vēlāk es aizmigu un sapņoju par cilvēkiem, par kuriem man nevajadzētu sapņot.