Vakaros, kad aizeju gulēt, es iekārtojos gultā uz muguras, galvu nolikusi starp diviem spilveniem. Krabis manas muguras lejasdaļā* nedaudz saspringst, tad pamazām atlaižas un atslābst (varētu padomāt, ka arī viņam reizēm gribas atvilkt elpu). Tā guļot, es mēģinu sev iestāstīt, ka esmu kā filmas varonis, kas gultā guļ brīvi un viegli, saldsērīgi skatoties griestos (jo Īstā Dzīve ir saldsērīga apriori). Kā filmas varonis, kas nedomā par to, ka modinātājs ir uzlikts uz 6:30, un tas ir pārāk drīz. Un bezmiegs ir tikai poētiska detaļa nevis reāls bezdibenis, kas atpleš rīkli un gārdz saindējošus tvaikus.

*sāpes