Diena, kā vienmēr, ir sākusies bez manis. Sastūmusi debesīs tumsnēji zilus mākoņu plankumus un izpludinājusi sauli bālganu tālumā aiz kokiem. Varbūt es sacietēju līdzīgi kādam Murakami varonim. Tas sākas kaut kur krūtīs vai plaušās. Es uzlieku plaukstu un jūtu, ka dzīve ir sabiezējusi kā veca krāsa bundžā.

Kad braucu 6.tramvajā, es reizēm nojaušu sevī izplatāmies indi- dzīvotgribas un atsvešinātības īpašo maisījumu. Kaut kā spalgi tas atbalsojas manās asinīs. Ziemā gaisā plīvo retas sniega pārslas, un vecas, melnā tērptas sievas ir sastājušās rindā zem pareizticīgo baznīcas kupoliem. Rudenī lapas ir savēlušās Krusta baznīcas pakājē kā garu, neķemmētu matu pakulas.