Koki ir kaili, un ielas malā kāds nolicis savu nevajadzīgo monitoru. Gaiss šķiet izlaizīts tukšs. Tikai augšā virs galvas smagi sabiezējušas pelēkbaltas debesis.
Manas rokas ir aukstas. Kad piespiežu tās sejai, pār ķermeni pārskrien salti drebuļi. Varbūt tas ir vienīgais pārrāvums dienā, kas plūst mēreni kā auksta upe. Laiks kaut kādā brīdī ir kļuvis neaizskarams un nesatricināms. Varbūt tas beidzot ir ielaidis manī saknes un izurbis svaigus dzinumus caur manām ribām. Varbūt manī lēni aug koks.