Vakarā man uzmācas skumjas. Tās skumjas, ko es ļoti nemīlu. Gaudulīgās. Esmu pagatavojusi sev tradicionālos rīsus ar dārzeņiem sojas mērcē, uzmazgājusi grīdas, bijusi dušā, pat paniekojusies ar matu ruļļiem, bet skumjas ir tikai nogaidoši manī raudzījušās ar viszinošu sejas izteiksmi- mums nekur nav jāsteidzas, mēs pagaidīsim, līdz tu beigsi savas pliekanās rosības un tad ķersimies tev pie rīkles.
Es gribu rītu, kaut tukšu un smuki klusējošu sakniebtām lūpām, bet ar skatu uz jūru vai okeānu un zilām, lidmašīnu izbraukātām debesīm. Un izplatījumu bez pagātnes ēnām, kas slapstās manos sapņos.