Sniegs šorīt uz zemes kā sens spoks, kā veca, nomesta āda. Ja to vispār var saukt par sniegu. Bet tas ir salipis zālē balts un žilbina acis. Palavījies zem krūmiem un kokiem kā mīļākais, kas sen vairs nav tavs, un tu nemaz negribi, bet tomēr sūrst kā apdegums uz ādas. Un pirmoreiz dzīvē es patiešām negribu ziemu, līdz pašām matu saknēm negribu. It kā es būtu izsmēlusi ziemu devu savā dzīvē, it kā es vairs nebūtu spējīga absorbēt nevienu pašu miligramu šīs baltās, ķēpīgās masas. It kā es būtu ieskatījusies acīs pati sev pirms vairākiem gadiem, un, dievs, tu zini, ka es nepanesu sevi pirms vairākiem gadiem.