Ir tā savādi pēkšņi aptvert, ka tur, kur vienmēr perinājās kāda сука любовь, vairs nekā nav. Un jau sen. Pēkšņi saost tur klusumu. Kā nokļūt pamestā karabāzē. Es guļu uz zemes, un man cauri izaug zāle. Tāda, kā aug jūrmalā, kāpās. Pelēka un asa. Un debesis tur augšā ir bezgalīgas. Nekad neesmu īpaši ieredzējusi bezgalību.