THE BLOG

šorīt atkal pēc ilgāka laika sanāca braukt ar autobusu, un tā vietā, lai uzvilktos par pilsētas ceļu slikto stāvokli, bija laiks pārdomāt visādas lietas. piemēram par Bondara kvestu pēc patiesības. visgaišākās šī kvesta izpausmes notika divas nedēļas pēc kārtas DJ dzīvoklī, kur mēs sestdienas vakarā slinki cilājām kaut kādas glāzes. vienā reizē cieta gan Beāte, kad Bondars viņai uzklupa par tēmu, kad viņa darīs publiskas savas attiecības ar mani, jo viss jau esot tik acīmredzams, ka praktiski durot ārā viņa acis, gan arī arī es, kad Bondars man jautāja, kapēc es feisbukā neesmu nomainījis savu attiecību statusu. nedēļu vēlāk iekšā dabūja Silva, kad Bondars metās viņai virsū par to, kapēc viņa nepadara visiem zināmas savas attiecības ar Niču.

tas viss (nu, Bondara tonis galvenokārt) man atgādināja par vienām citām episkām attiecībām šajā kompānijā - atcerējos laikus, kad Žaņa sāka medīt Axelu. kaut kā tas visu laiku bija tā pieklusināti un par to varēja paņirgāties tikai tā mēreni, bet tā kā uz Axelu acis meta vairākas beibes, tad Žaņa, vinnējot sacensībās, ne mirkli nekavējās paziņot par savu uzvaru, tādējādi izbeidzot jebkādu sāncensību. Lai arī par šo Žaņai žetons, jo tas ir viens no sakarīgākajiem taktiskajiem lēmumiem viņas mūžā, tas pavēra durvis nenormālai ņirgāšanās lavīnai. vai jūs vispār atceraties, CIK ĻOTI visi ņirgājās par šo pāri? droši vien, ka ir jau pirmirsies, jo šobrīd Axels+Žaņa šķiet kā pats par sevi saprotams lielums, BET ES ATCEROS! un vēl es atceros, ka vienu dienu mēs kārtējā ņirgāšanās lēkmē secinājām, ka šādi ņirgājoties ir jau pagājis PUSGADS, un ka vajadzētu tā kā pierimt, jo vairs nav smieklīgi. not! jo tas turpinājās vēl kādus divus vai trīs mēnešus, līdz beidzot visi pie šīm attiecībām pierada, vai arī beidzās visi joki, šo daļu neatminos pārāk skaidri.

varētu protams dirst par šo kompāniju ilgi un daudz, bet vienreiz man Silva teica: "Iedomājies, cik mēs esam laimīgi, ka mums ir draugi! ir taču cilvēki, kuriem nekā tāda vispār nav, ne draugu, ne kompānijas, ne šādu kopīgu lielu pasākumu. mums ir paveicies!" un patiesībā es aizvien vairāk viņai piekrītu, ka ir paveicies. es piemēram varu bondaram sejā teikt, ka es vēlos, lai viņu nobrauc autobuss, un viņš tapēc man nesit pa seju, bet tikai pasmejas, un tas ir awesome.

Tātad esot pienācis pavasaris un laiks iztīrīt savu ziemas migu. Visi, kas vēlas tikt vaļā no apnikušām mantām, sestdien nāk uz pasākumu Atīša mājā. Var arī nākt meklēt kādas jaukas pērles, ko iegūt no biedriem. Mantas iespējams atdot vai arī izsolīt. Neaprobežojamies ar drēbēm, būs pieejamas grāmatas, tehnika, rotas un pat mēbeles.

Tā kā šis ir pēdējais mēnesis, kad Axa ar Ati uzturas Bārbeles ielā, tad ir plānots ne tikai apmainīties ar mantām, bet vakarā arī kārtīgi atvadīties no Bārbeles ielas mājas.
Pasākums sāksies nākamsestdien, 21. aprīlī, pa dienu 12os, un turpināsies vakarā. Drīkst nākt kā uz vakaru, tā arī dienas mantu kratīšanu.

Lūdzu pieteikties iepriekš, ja plānojat ierasties un arī ņemt līdzi mantas, feisbukā ir izveidots pasākums.

skatos kā Gunča fočējas Īrijā, un domāju, ka es dzīvoju nepareizā vietā. uz tās salas visi dabas ritmi ir daudz foršāki un kaut kā jūtas "pareizāki", ar domu - viņiem pavasarī tiešām ir zaļš pavasaris. kādreiz būs tur jānodzīvo kāds laiks, kaut vai tikai dabas pēc.

"People once believed, that when someone dies, a crow carries their soul to the land of the dead. But sometimes, something so bad happens, that a terrible sadness is carried with it and the soul can't rest. Then sometimes, just sometimes the crow could bring that soul back to put the wrong things right"

darbā klausamies The Crow soundtracku. tāda sajūta, ka drīz atkal jānoskatās filma.

give it a try - Kid Rock - Warm Winter!

Standing inside a given belief system, canonical claims always seem ‘obviously true,’ so much so that we reflexively use them as the yardstick of other belief systems, while remaining utterly oblivious to the fact that others are doing the exact same thing with the same depth of conviction. We seem to forget that having conviction, no matter how soulful or meaningful or redemptive, is as much an indicator of deception as it is of accuracy. Ignorance is invisible, after all.

Thanks to psychological mechanisms like confirmation bias, fundamental attribution error and self-exceptionalism, we’re quite content with the embarrassing notion that we somehow just ‘lucked into’ the one true belief system. And why not, when it’s the only yardstick we have? Everything else has to come up short. Outsiders are judged and found wanting.

she leaned against the huge stone formation and closed her eyes, listening to the forest, letting its gentle flow pour through her, living and breathing. the stone was still warm from the day's sun, and she let the warmth penetrate her. everything became distant and silent as she blended into the night, cadence of her breath matching the rhytm of forest. behind every breath there was a falling sensation, deepening her trance, until her pitch was finally in tune with overmind of the forest itself. roots intersecting beneath her feet, interacting with a strange melody that felt like waves. billions of synapses, all interconnected, all a part of the same entity. every particle of her being wanted to dive in and flow along the melody of waves, but the warm stone was monumentally lifeless across her back, its strange emptiness and resilience to enveloping melody of the forest was like an anchor to reality of her own existence.

- WHAT DO YOU SEE? - an overwhelming melody flowing through her consciousness. an impossibly strong sensation that left her speechless - I CAN NOT SEE, TELL ME WHAT DO YOU SEE!
- Power - a feeble whisper in comparison to the melodic presence of the overmind - I can see your power...
- A HUNTER... - its voice resonated across her being, reverberating in her metaspace
- ...on a hunt for power - her own melody steady now, making her presence unavoidable, something to be reckoned with.
- COME THEN - strange sadness flowing in the melody - IF YOU KNOW WHERE I AM

ja nu ir viens jautājums, uz ko man konkrēti bail atbildēt, tad tas ir šis - kas ir serveris? uz to ir praktiski neiespējami atbildēt cilvēkam, kas par to jau nezina, so mēs nonākam dīvainā situācijā, kas man atgādina apļveida kompozīciju un dalīšanu ar nulli. es atceros, ka reiz mēģināju Silvai stāstīt kas ir serveris, un šī pieredze bija tik traumējoša, ka beigās pilnīgā izmisumā es iedevu viņai palasīt wikipēdijas ierakstu, bet tas tāpat nepalīdzēja iegūt absulūti pilnīgu priekšstatu, un ne jau nu tapēc, ka Silva būtu stulba; generally viņa ir daudz apķērīgāka par mani.

so, šodien man zvana māte un saka, ka viņai skolā atveda serveri un viņai gribas zināt kas tas ir, un ko ar to lai tagad dara. knapi noturējos un nesāku kliegt klausulē, jo doma par šīs lietas skaidrošanu tādam cilvēkam kā mana māte, kas vēl nesen domāja, ka faili glabājas iekšā programmās, likās kā ļaunākais murgs. lai glābtu savu veselo saprātu un nervus, man nācās viņai samelot, ka man nav ne jausmas, kas tas par zvēru.

man nepatīk skaidrot šādus jēdzienus, jo to pilnīgai izprašanai ir vajadzīgs izskaidrot vēl vismaz 50 citus jēdzienus, kas katrs arī ir saistīti ar kaut ko... nu murgs karoče. man kā cilvēkam, kas ir bijis ieracies kompī jau no agra vecuma, visas šīs lietas ir kļuvušas skaidras over a period of time, bet pamēģināt par to tagad pastāstīt cilvēkam, kas uzskata ka internets = draugiem.lv, liekas galīgi neiespējami. nu labi, varbūt tik ļauni ar manu māti nav, bet es toč zinu, ka viņa nespēs būt par servera operatoru, kas tagad obviously ir viņas pienākums.

Vakar biju uz tepiķa pasākumu, kurš sākumā bija tīri jauks, jo varēja satikt tepiķi un citus sen neredzētus cilvēkus, kas bija diezgan pozitīvi. Bet uz diviem naktī jau sāka likties, ka man vieglāk būtu sev nogriezt abas kājas nekā palikt tajā pasākumā. Aizgāju mājās un normāli pagulēju.

laikam būs jāsāk agrāk braukt uz darbu, jo pēdējā laikā esmu pamanījis trendu, ka pēc desmitiem visi sabiedriskie transporti ir pilni ar cūkām. nu, gluži kā tādi lopu vagoni. manai smalkajai un jutīgajai dvēselei tas ir pārāk nepatīkami, un es ļoti ciešu.

piemēram šodien braucu sestajā tramvajā un redzu, ka katrā pieturā raušas iekšā visādi smirdīgi cilvēki netīrās drēbēs; visi kā viens knapi turas kājās, klepo kā tuberkulozes slimnieki un viņu sarunas atgādina kaut kādu guttural deep-speak. bļa, vienā brīdī jau liekas, ka man apkārt notiek kaut kāda dēmonu invāzija, un man ir bijis lemts nonākt šīs 'dēmoni vs cilvēki' kaujas avangardā. fuuuu, būtu man kaut kādi ieroči, es noteikti ietu uzbrukumā, and I would smite them all in His name, jo tā vispārējā smirdoņa tramvajā jau sāk sasniegt kritisko punktu. bet tad pēkšņi pienāk Pērnavas ielas pietura un visi necilvēki lielā vilnī izbirst no tramvaja, paķer savus spieķus rokā un skriešus dodas pareizticīgo katedrāles virzienā, kur no rītiem dod haļavno zupiņu. tie absolūtie necilvēki ir zaudējuši pēdējās prāta paliekas - an epic battle ensues, viņi grūstās un ķeksē viens otru ar spieķiem, lai tikai varētu nostāties izdevīgākā pozīcijā zupas rindā. es stāvu un blenžu uz to visu, un tad piefiksēju, ka man vnk natūrā ir atkāries žoklis.

jā, nu, šis mans piedzīvojums plus kāda policista vaļsirdīga vēstule pēc slepkavības Dimitera kaimiņos, un es sāku satraukties, jo tumsas spēki ir REĀLI un tie ir man visapkārt.

bļe, tas pimpis Kivičs laikam ir sadomājis nospert manus pikaplainus.
"Kaut kas tajā ir, jūtu dažādas enerģētikas," nopietni atzīstas Andris.

šorīt braucot uz darbu mikriņā mani atkal pārņēma dusmas un žēlums par vidi, kurā man nākas dzīvot. šorīt mikriņa kontingents sastāvēja no kādām piecām pusmūža sievietēm un viena jauna čalīša. nevarēja īsti saprast, vai minētās sievietes ir slimas ar visām iedomājamajām slimībām, vai arī vienkārši visas dodas uz konkursu "desmitgades episkākās paģiras". kad kāda no viņām ierunājās vai drusku nošņaukājās man gribējās lekt ārā un skriet uz tuvāko vietu, kur var nomazgāties ar īpaši spēcīgām ķimikālijām, un atlikušo mūžu mikriņos pārvietoties tikai biohazard tērpā.

nujā, tad vienā pieturā beidzot iekāpj viena tante, kas pēc izskata nav ne paģiraina, ne slima, un man jau liekas, ka viss iet uz labo pusi, bet tad viņa uzgrūžas vienai no tām paģirainajām vecenēm un tā vecene kaut ko nesaprotamu noburkšķ. iekāpjošā tante uzmet īsu, vērtējošu skatienu pohainajai tantei, un sāk lamāties tā, ka pat man saceļas mati stāvus. no sākuma es izjūtu ļaunu prieku par to, ka "miss pohas" tik lieliski dabū iekšā, bet pēc kāda laika es saprotu, ka tai iekāpušajai tantei lamuvārdi laikam nebeigsies nekad. viņa vienkārši neapstājas, muld un muld, aizvien pārsteidzot pasažierus ar saviem patiesi neizsmeļamajiem "mata" krājumiem.

pie latgalītes iekāpj vēl viena persona, kas ir vai nu pirms maza brīža sadzērusies tosolu un tagad mirst, vai sirgst ar konkrētu plaušu karsoni. viņa pieklepo visu mikriņu, šņauc puņķus plaukstās un tad AIZIEK turamās stangas un krēslu atzveltnes, šūpojas tā it kā atrastos uz kuģa vētrā, un visu laiku piepūš vaigus it kā tūlīt taisītos vemt. tas vienkārši manam nabaga prātam bija konkrēti par daudz un es vienkārši izkāpu pie tuvākā luksofora.

gāju kājām un apsolīju sev, ka tiekot pie kaut kādas nebūt varas, es noteikti pavēlēšu atbrīvot valsti no šādiem cilvēkiem. nu tipa komisija ies pie katra iedzīvotāja un novērtēs, vai viņš gadījumā nav CŪKA, kas jānošauj.

yeah, katru reizi, kad aizeju ar eostre uz vecrīgu, man pēc tam piemetas kārtīgas iesnas. es nesaprotu, kas par sūdu. nu, varbūt, ka pie vainas ir tas, ka es katru reizi pirms tam esmu sevi vairākas nedēļas vārdzinājis neguļot un dzerot gandrīz katru vakaru. bet tik un tā.

vēl it kā vajadzētu rakstīt par to, ka joprojām nav slēgta apspriede par jaunā gada svinēšanu, bet man pohuj. svinēt nav kur, un nevienam tas neinteresē. noteikti dienu pirms jaunā gada visi man zvanīs un prasīs "kur ir pārtijs?", bet man būs pie kājas, hoho. nē, nu labi, nebūs man pie kājas, bet es tur neko nevarēšu darīt. ar to visu es gribēju teikt - ja tev šis jautājums ir aktuāls, tu drīksti to risināt.

vakar stāvam pie alas un pīpējam.

Bondars: zini, man pirms kādiem gadiem patika Žanete. nu tipa likās diezgan sexy un tā.
Žanete: bļeģ, šis ir "Luke, I am your father" moments.

trešdienas vakarā biju aizgājis uz centru iedzert kādu aliņu. dažas stundas un dažus dzērienus vēlāk man likās laba ideja DPMā iedzert kokteili "Sātans". viss beidzās ar to, ka nakts vidū knapi iegāju pa sava dzīvokļa durvīm, jo vienkārši nevarēju trāpīt savu ķermeni durvīs. ceturtdien uz darbu aiziet nebija spēka, nogulēju visu dienu. pēc tam aizlaidām ar Beāti uz centru drusciņ paēst un pačillot dīvānā, dzerot kafiju.

vakar vakarā aizlaidām pie Aivas un Alises, lai padzertos drusku vīnu. pēdējā laikā pavadu tā pavairāk laika ar šīm meitenēm un viņu emociju vētrām; brīžiem man pat ir sajūta, ka manā dzīvē ir kaut kas interesants. nu tipa kādu laiku man jau nav bijusi tā sajūta, ka metu laiku zemē. tas ir patīkami, jo tā vispārējā garlaicība jau bija kļuvusi drusku nomācoša.

gribas izgulēties. bet kas tev deva, šodien tak piektdiena.

ir sācies septembris, kas nozīmē, ka es vairs normāli transportā nevaru palasīt savu grāmatu, jo man visapkārt ir pārāk daudz uzmanību novērsošu bērneļu. vispār es katru dienu braucu autobusā un domāju sliktas domas, jo viss tas bezdievīgais bardaks un troksnis dara man pāri, bet šodien man blakus stāvēja viena apmēram desmitgadīga meitenīte, kas iekāpjot transportā izvilka telefonu un piezvanīja draudzenei. viņa nobazarēja pa trubu apmēram pusstundu, stāstot draudzenei, kur viņa atrodas un kas ir redzams pa logu. normally man gribētos viņas seju triekt pret stiklu un viņas vecākiem izteikt līdzjūtību par astronomisko telefona rēķinu, but not this time, jo viņai bija awesome balss. intonācija un uzsvari diezgan spēcīgi atgādināja Prues runas veidu, un pati balss bija it kā ne no šīs pasaules. it was so perfect and flowing. es no autobusa izkāpu pilnīgi apdolbījies no tās patīkamās skaņas, un gandrīz iejobījos ceļazīmes stabā.

visādi citādi - kaut kas plānojas šajā nedēļas nogalē?

nupat izgāju DEUS EX: HUMAN REVOLUTION. nē nu, es pat nezinu, ko lai saka. šī spēle bija kaut kas īpaši patīkams. lielisks stāsts un vēl lieliskāks soundtracks, aptveroša atmosfēra, interesantas sižetiskas izvēles, vobšem better than sex. definitely.

vienīgais, kas man vienmēr spēlēs ir besījis - roboti. nu tie droni, kas ripinās apkārt uz maziem ritentiņiem un ir aprīkoti ar ieročiem. man vienmēr viņi ir izraisījuši paniskas bailes, un es nesaprotu kapēc. like, šajā spēlē varēja uzhakot termināli un nospiest pogu, kas pavērš šos robotus pret citiem cilvēkiem, un tad skatīties asinspirti. katrā šādā ainā es sēdēju uz krēsla malas, iekrampējies galdā, pa vidu starp vieglu triumfu un pilnīgu izmisumu. es vēl atceros, kad kādreiz spēlēju KOTOR, kur arī bija vesela kosmosa stacija, kur kalpotājroboti bija pavērsušies pret strādniekiem - arī toreiz manī valdīja nenormāla panika, kad es vazājos pa tās stacijas gaiteņiem. like, man šie viegli uzhakojamie roboti sagādā daudz lielākus emocionālus pārdzīvojumus nekā DEAD SPACE spēlēšana. es absolūti viņus ienīstu kā sugu.

otherwise manā dzīvē vēl notiek visāda neinteresanta huiņa, kas ir saistīta ar dzīviem cilvēkiem, viņu savstarpējām attiecībām un tādu vispārīgu neadekvātumu uzvedībā. Aivai vakar bija diezgan jauka sālsmaize, pēc kuras šorīt ar Andžu, Gunču, Aivu un Lindu aizlaidām paēst brokastis uz vērmanīti un pēc tam iesēdējām tērbatas coffee innā. rīts bija silts, pozitīvs un ļoti patīkams līdz brīdim, kad ieradās Kikis un uzzināja, ka mēs visi esam gulējuši vienā gultiņā ar Aivu, pēc kā no viņa sekoja jautājums - nu tad kuram no jums man ir jāiedur skrūvgriezis muguras augšdaļā? - kam piebiedrojās viņa labākā dusmu seja un vājš mēģinājums likt savai balsij izklausīties biedējoši. man droši vien papildus komentāru nebūs, jo man ir bail no skrūvgrieža savās ķermeņa daļās.

droši vien tagad atkal jāpievēršas eskeipismam Patrika Rotfusa King Killer Chronicles veidolā, jo nevaru iedomāties neko interesantāku, ko šobrīd iesākt ar savu dzīvi.

who fits the description?

Drakonists. Melniem matiem, nu jau ap 40 gadus vecs. Sevi uzskata un pozē kā slāvu karavīrs. Parasti bija ar bārdu, rupju agresīvu balsi. Nāca cilvēkam virsū kad runājās.

beidzot noskatījos Generation P. diezgan patīkama filma, bieži lika man no sirds smieties, viss uztaisīts ļoti tuvu grāmatai. baigi labi varēju to izbaudīt gan tamdēļ, ka izprotu krievu kulturālās references, gan tapēc, ka kādu laiku esmu strādājis reklāmā un piedzīvojis visus šitos "kreatīvos" kokaīna šņaucējus un dienas zagļus. un vēl man patīk, kad filmās perfekti tiek attēlota kāda laika posma atmosfēra, šajā gadījumā - 90to gadu sākums - laika posms, ko esmu redzējis savām acīm un vismaz atmosfēriski spēju atcerēties. karoče šī filma man likās ļoti tuva un patīkama.

kaut kā man pret visādām filmām un grāmatām dažreiz izveidojas dīvaina pieķeršanās, ja šis darbs mani uzrunā. šī pieķeršanās šķiet kas līdzīgs beznoteikumu mīlestībai - mani ar šo darbu saista teju vai īstas jūtas, un man sagādā vieglas ciešanas fakts, ka arī citi šo darbu var baudīt, as in drāzt manu mīļoto pilnīgi brutāli, gultā drāztiņa laikā nosaucot viņu svešā vārdā, un viņa pat nevar pretoties, jo viņai liktenis vienkārši ir tāds - pavērt kājas priekš visiem un turēt muti. tas viss ir tā, jo manī protams ir pilnīga pārliecība, ka es vienīgais spēju novērtēt šī darba neaptveramo kvalitāti un skaistumu. cik gan es esmu lielisks! vienīgi žēl, ka šīs attiecības ir vienpusējas. vot es kādu dienu uztaisīšu labāko filmu pasaulē, un tad nevienam to nerādīšu, skatīšos pats uz savu mūža mīlestību, kā viņa guļ tikai manā gultā. pieķēdēta.

we walked on the riverbed and everything around me was gray. it had been like that for as long as I could remember now, it felt as if my memory was fragmented and lossy. I felt the cool caress of the phantom river flowing around me. the feeling was akin to walking waist-deep in water, only there was no heaviness in my gait. I remember the fireworks around the edges of my vision, a joyous sparkling born of shameless feelings, that I had trouble recalling in my own experience. this made me sad. I tried to bring back a memory just as bright, but I only saw my pretty victims with storms in their chest as I burned them with stolen fire. my indifference was scary. darkness kept washing everything away so I could not even be sad or angry.

the flow of consciousness. I could write like this for hours, but it no longer has the nice disentangling quality it used to have. I need my mind occupied. I think I should make another crappy movie soon.