THE BLOG

this one is called "zoidbird".

šovakar drusku iesēdēju šatlā ar drakonistiem. man vispār liekas, ka vajag uz turieni iet biežāk ar viņiem draudzēties. tur ir daudz foršu cilvēku, kas ir ļoti ieinteresēti latviešu kopienas pasākumos un spēlēs.

vakar pie manis paciemojās dažas meitenes. šķietami nevainīgais pasākums pārvērtās milzīgā rautā brīdī, kad ieradās DJ ar visādiem dzērieniem, jo viņam, redziet, ir atvaļinājums. vakar arī manai mātei bija uznākuši kaut kādi melnie, kas riktīgi porķīja atmosfēru tik lieliskam nodzērienam. droši vien man vajag drusku nogriezt to subwooferi klusāk. kaut kā pēdējā laikā ļoti ir nobesījis tas, ka nevaru vienkārši parādīt cilvēkiem vidējo pirkstu, kad viņi mani jau zajebaļi. like, nevaru mātei parādīt vidējo pirkstu, jo man patīk, ka man nav jāmaksā par dzīvokli; nevaru bosam parādīt vidējo pirkstu, jo man no viņa vajag naudu. viss ir slikti.

vakar tā ap trijiem naktī aizeju gulēt uz matracīša kopā ar Elīnu un Lindu.
Linda: varbūt es jums traucēju?
Elīna: varbūt es JUMS traucēju?
Es: karoče, ģevkas, es tīri aiz pieklājības - varbūt ES jums traucēju (kasīties)?

nē, labi, šitais nebija smieklīgs, bet vakar man par to nāca baigie smiekli. tur gan pie vainas laikam tas džoints, ko mēs uzpīpējām pa virsu dzērieniem, lai no rīta negribētos transplantēt smadzenes. and you know what - tas tiešām strādā! nekādu paģiru, tikai miega bads.

šodien darbā lasu stāstiņus par lācīti Pūku, kurš ir meža krutākais hakeris, un atceros jaunību dienu tehnikas specifiku. nu nē, šitais arī ir garlaicīgs kaut kas, es vairs nevaru, vajag padarīt kaut kādas muļķības, lai būtu interesantāk.

ā, jā - nedēļas nogalē dodamies uz Hobitlarpu.

nupat atgriezos no Veģmaka. šīs trīs dienas droši vien bija manas vasaras augstākais punkts, jo neticu, ka vēl kaut kas šovasar man sagādās tik daudz prieka kā kontaktēšanās ar visiem tiem lieliskajiem tēliem, kas tur bija sastopami. man spēlē visu laiku bija ko darīt, pie tam varēju nodarboties ar globāliem, visus dalībniekus skarošiem jautājumiem. visu laiku man sanāca kruķīties tur, kur notika svarīgas lietas un sanāca tajās veiksmīgi piedalīties un razkruķīt pašam savas lietas.

tomēr ir pagrūti spēlēt ar krieviem, jo pie visām ģēlām vienmēr tiek vilkts ārā kāds dzēriens un ģēlu bija daudz. tas katru vakaru beidzās ar to, ka es knapi varēju atrast ceļu uz savu guļvietu, jo paiet bija gandrīz neiespējami. Kikis gan mani pārtrumpoja šajā ziņā, jo viņš vienu rītu pamodās svešā nometnē zem soliņa, apkrāmēts ar vairogiem un ar čainmailu spilvena vietā, bet nākamajā rītā viņš pamodās svešā nometnē vienkārši uz malkas čupas (we got pics). viņam droši vien likās, ka viņš spēj sacensties dzeršanā ar krieviem.

dzirdēju arī daudzas jaukas krievu dziesmas, ko nekad nebiju dzirdējis. kad klasiskais cojs jau bija nodziedāts, tad pie lietas ķērās īstie dziedoņi un ģitāras spēlmaņi (tur man liekas katrs otrais ģitāru spēlē diezgan pieklājīgā līmenī), un varēja izbaudīt visādas neticami melodiskas kompozīcijas neticami labā izpildījumā.

karoče žēl, ka tas beidzās tik ātri.

Священник в церкви:
- Кто будет материться в церкви, того я палкой отхуячу!
- Простите, святой отец, вы же сами сказали "отхуячу"?
- Получай пизды, окаянный!

Мужчины молчат,потому что руководствуются 2-мя принципами:
1) "все итак понятно, хуле тут говорить"
2) "хуле говорить если нихера непонятно"

vakar vakarā pēc vazāšanās pa vecrīgu tomēr pakļāvos Žaņai un nolēmu aiziet uz Alu izdzert vienu aliņu. protams, ka nekad jau tas nebeidzas ar vienu aliņu. tas pilnīgi noteikti nekad nebeidzas ar vienu, ja tiek dzerts brengulis, kurš sit pa seju tā, ka tu esi mīksts jau pēc pāris kausiņiem. runā, ka Žaņa ierodoties mājās esot izgāzusi durvis vai iegāzusies pa durvīm, vai kaut kā tā. man droši vien arī negāja daudz labāk, viss kā pa miglu. man ir aizdomas, ka vakar darīju to lietu, ko sauc par drunk-dialing. mājās knapi atslēdzu durvis un vienkārši iegāzos gultā. pēc brīža tikai pamanīju, ka man vēl uz pleciem ir mugursoma, jo bija grūtības pagriezties uz muguras. šitā baisā dzeršana nedēļas vidū ir kaut kāds ārprāts.

šorīt normāli nogulēju darbu. es pat biju pamodies laikā, bet nospiedu snooze, un pilnīgā pohujā nokrācu vēl divas stundas. darbā runā, ka mans temps arī esot mazinājies. droši vien vajag drusku saņemties un ieiet kaut kādās sliedēs. bet vismaz tagad ir tāda sajūta, ka beidzot esmu izgulējis visu slikto, kas manī bija sakrājies. šodien jau jūtos daudz vieglāks.

a tā vispār es joprojām gaidu, kad ieraudzīšu savu īsto ceļu, jo baigi izteikta paliek tā sajūta, ka es eju pavisam nepareizā virzienā.

vakar drusku iesēdējām bez tāda baigi noteiktā iemesla. smēlu kā pieklājas visu vakaru, lai varētu normāli zaudēt galvu, bet tad vienā brīdī mani pierunāja aizlaist nopeldēties uz lieliskāko peldvietu rajonā, kas atrodas kaut kur netālu no Gaismām, kur es lecu ūdenī no divmetrīgas laipas tik ilgi līdz man izgāja viss pālis. atbraucām atpakaļ un mēģināju piesmelties atkal, bet kaut kā tas reibums vairs nedevās rokā.

pārējie gan jau bija nonākuši tik tālu, ka spēlēja kaut kādu dzeršanas spēli, kas saucas "zummmm" - visi sēž aplī un saka "zummmm" līdz viens iekliedzas "hop" un tad visi liek pie lūpām savu dzēriena trauku; tas, kurš pirmais atrauj trauku no lūpām, ir zaudējis, un pārējie viņam izdomā pazemojošu uzdevumu. tā nu es guļu savā gultiņā, kad pie manis pienāk diezgan grīļīgs DJ, novelk visas drēbes un pliks uzguļas man virsū tā mīlīgi ķiķinot. runā, ka šo spēli uzvarēja Kristīne, jo viņa ne reizi no trauka neatrāvās pirmā, kaut gan visi dzēra alu, bet viņa - vīnu. šorīt šī uzvara bija nepārprotami redzama viņas acīs un jūtama viņas elpā.

māja izskatās pēc kaujas lauka. nu ko, trīs dienas ir nodzertas un šodien laikam ciemiņus vair nav jāaicina.

Jāņos baigi labi iztrakojāmies, was so much fun. aizgāju gulēt ar divām meitenēm, bet pamodos blakus vienam paresnam džekam, ko redzēju pirmoreiz mūžā. vidējais matemātiskais laikam tik un tā sanāk labs. atbraucām pēc tam uz Rīgu, noorganizēju reidu pie sevis. cīnījāmies ar diviem bosiem - nulle septiņi tulamoru un pieciem litriem šnabja. reida laikā zaudējām visas drēbes un pēdējās prāta paliekas. Grims normāli tankoja bet tad vienā brīdī viņš totāli novaipoja, un vēl šodien pusdienu pavadīja savā patentētajā dzērājpozā ar galvu klēpī. viņš arī nevarēja atrast savu kreklu, un mēs teicām, ka viņam nemaz krekls nav bijis, tipa viņš esot atnācis ar plikām krūtīm un zobenu, konans tāds.

viss besī. vakarā iesim uz super 8.

datasfērā klejo ziņas, ka Ata dzimšanas dienas vētrainā svinēšana sāksies jau piektdien, kas savukārt nozīmē, ka ir visas iespējas sestdien apmeklēt Elīnas izlaidumu Aucē, ja vien kāds uz turieni dosies ar mašīnu.

vēl gribēju pateikt, ka Jāņus šogad mēs Gaujienā nesvinēsim. šī ir lieliska iespēja kaut ko noorganizēt visiem tiem kurnētājiem, kas katru gadu čīkst par tālo ceļu un citu huiņu, kā arī tiem, kam Gaujiena jau ir apriebusies kā tāda. anyway laiks vēl ir, noteikti ir iespējams atrast visādas foršas vietiņas, kur nosvinēt.

šodien ir pārāk liels slinkums. bet man tagad jāiet tikties ar Veģmaka meistariem. bļē...

noskatījos jauno sarkangalvīti, jo man ļoti patīk Amanda. anyway, tās filmas artdirektoram vajag oskaru, jo darbības fons vizuāli bija no kājām gāzoši labs; savukārt filmas frizieri vajag nošaut, jo visiem puišiem bija hipertrofētas krēslas Edvarda frizūras. nu vispār arī pati filma did not make any sense AT ALL, tomēr es jau minēju, ka man ļoti patīk Amanda, kā arī pēdējā filmas aina arī nebija slikta - galvenā varone kopā ar mīļoto uzšķērž savu mirušo tēvu, sabāž viņam vēderā akmeņus, aizšuj tēvu ciet un tad iemet viņu upē. made of win.

- Dima, novāc rokas no maniem cepumiem, bļeģ! A to es tev šas ar daiktu pa klavieri nobraukšu!!

vakar ieradāmies Ikšķilē. the timing was perfect, jo mēs ieripinājāmies servisā tieši brīdī, kad motora temperatūras dačiks sasniedza maksimālo atzīmi, jo radiatorā bija caurums. atstājām mašīnu servisā un Airisa mūs aizvizināja pie sevis, kur mūs sagaidīja šašliks, kalns ar kūpinātu vistu, kūpināts zandarts un tāda paliela kāju vanna ar rasolu. to visu mēs noskalojām lejā ar bonapartu un pāris alus kastēm.

tad vēl vienā brīdī aizlaidām līdz Meinarda salai. karoče ar Mustangu nekad laivā nekāpiet, jo mēs līdz salai knapi tikām; pēdējos metrus laiva bija līdz pusei pilna ar ūdeni un es svīdu aukstus sviedrus par to, ka nebiju telefonu atstājis krastā. atpakaļ nolēmu airēt pats un Mustangu laivā neņemt. tas gan airēšanu daudz neuzlaboja, jo Silva pirmīt bija nolauzusi vienu airi. pēdējiem spēkiem izkāpām krastā, un Žaņa ar Silvu nolēma aizairēt pakaļ pārējiem. metru no krasta viņas apgāzās, kā rezultātā Silva pasūtīja Žaņu dirst, un Žana turpināja ceļu viena pati. Vakarā Žaņai bija drudzis.

visa šī brauciena rezultātā mēs nokavējām koncerta sākumu, so nolēmām par ieeju nemaksāt un doties uz skolas salidojuma balli. apbrīnojami viegli iešmaucām skolā garām visiem sargiem, satikām pāris paziņas un Kikīti, kurš jau knapi varēja nostāvēt; ironiski, jo pāris stundas iepriekš viņš ar mums dārzā bija filosofējis par to, cik ļoti viņš ir izaudzis no vecuma, kurā gribas pilnīgi pieļurbāties, lai aizmirstu realitāti.

pēc tam nonācām atpakaļ Silvas dārza mājā, un sākām smelt Jack Daniel's. pa starpai aizšmaucām pie Airisas paēst, tad atkal atpakaļ, un tā tas turpinājās līdz kādiem trijiem naktī, kad mājās ieradās Silva ar Andžu un mēs vairs nespējām turpināt.

šorīt jūtos apbrīnojami lieliski :)

aizlasījos Artemija Ļebeģeva blogu. kaut kā patīk tā čaļa vieglais cinisms, kas atjaukts ar dažiem jaukiem krievu lamuvārdiem. I have always been a sucker for cool russian swearwords. nu anyways, te būs viens vecs polls par to kā cilvēki sauc savas pakaļas - http://tema.livejournal.com/889051.html mani fascinē krievu valoda!

Šodien sēdēju darbā uz lievenīša ar kafiju un coltiem, kad pēkšņi netālu no manis zālītē haotiski nolaidās divi zvirbuļi. Pēkšņi burtiski no zila gaisa uzradās rižais kaķis, kas te klimst ap mūsu māju; viņš slaidā lēcienā piespieda abus putniņus pie zemes, nokoda un apēda. It was amazing! Tas kaķis literally uzradās no nekurienes, izlīda no kādas ēnas, he just popped into existence. Un tas lēciens bija tik perfekti tēmēts un graciozs, like, līdz milimetram precīzs. Kaķi ir tik lieliski. I appreciate this wonderful display of perfection that the world showed me today.

Dī bija feisbukā iemetusi vienu rakstu par sabiedrības kontrolēšanu caur medijiem, un es tur uzdūros vienam jaukam teikumam.

[..] the primary defect of democracy is the impossible ideal of the "omnicompetent citizen".

es tā arī zināju, ka viss ir sūds. lai nu kā - vēlāk šis apcerīgais raksts mani noveda arī līdz tam, ka izlasīju tādu normālu kaudzi ar materiālu par Junga psiholoģiju, lai labāk izprastu vienu citātu, un tas viss ir novedis pie tā, ka tagad mana galva liekas nedaudz smaga. un man nav miera tagad, jo es nu nekādi nespēju aptvert to fišku, ka arhetipi ir pārmantojami. es neizprotu, ko TIEŠI Jungs bija domājis ar pārmantojamību. ja kāds man to saprotami izskaidros, tad alus kauss no manis.

Labi, pienācis laiks nopietnam ierakstam. Un šis nopietnais ieraksts adresēs manas dzimšanas dienas problēmu. Redzi, problēma ir tur, ka es nespēju šo lielisko dienu vienkārši ignorēt; man par katru cenu ir nepieciešams uzrīkot pasākumu KATRU GADU, un tam ir jābūt visai iespaidīgu apmēru pasākumam. Nezinu, vai pie vainas ir fakts, ka man neuzdzen stresu mana novecošana, vai arī vienkārši es esmu uzmanības mauka, bet es vienkārši nevaru bez pasākuma savā dzimšanas dienā.

Bet nu reiz ir pienācis tas brīdis, kad man vairs nav ideju. Tipa ir tā, ka svinēšanas datums ir 28. maijs, sestdiena; tajā pat dienā ir Latkons, uz kuru pat vajadzētu aiziet. Nu un tad vakarā svinam. Bet man nav ne jausmas KUR. Tam laikam vajadzētu būt pietiekami tuvu Rīgai, lai pēc Latkona var tur normāli nokļūt. So, jaukas idejas par jaukām lokācijām ir very welcome.

in other news, sestdien jāmočī uz muzeju nakti lielā barā. pagājušogad mēs tā arī neaizgājām, jo lija lietus. domāju, ka šogad gan vajag pavazāties.

We walked among the humming beams of streetlights in an almost deserted part of city. It almost felt like we were the last people on earth, but then someone appeared from around the corner; he was wearing a nice coat and a scarf lined with tiny lines; his dull eyes reflected the tiny glow of his cigarette. He was completely, blindly drunk. He staggered past us, barely able to walk the pavement, and disappeared from our sight; the feeling was gone. The air was cold and it didn't feel like spring tonight. It did not matter.

Even though we were losing our warmth fast as we were sitting on the stone stair, the music of her breath made me forget about the cold. Her wave was conveyed to me with the movement of her chest, and I was amazed with the ease at which my mind translated it on the fly. It seemed like it was perfectly in sync with my own cadence; I thought of confluence and how our overlapping waves would create a perfect storm. I knew she was the perfect partner for it. Her mischievous smile proved it.

The pavement was sliding beneath me with insane speed. It rushed by like a blur when I looked at my moving feet. A river of stone. This was not so intense as it usually was in the haze of various substances, but I realized that my mind was now capable of producing this state of surreality at will. I kept on walking and decided that I felt the globe rolling beneath my feet; I felt the earth gain momentum from the force I applied with my steps. I was safe in my ignorance, because I did not know how fast the earth was actually rotating or traveling along its orbit; this magic was forever mine until I would find out the speed of earth's rotation. It was funny to experience happiness about my lack of knowledge.

I bumped into the door and held on to a wall so I would not stumble from the momentum I had created. I physically felt the intense movement in my vestibular system; it felt like I was standing on a swaying ship and the wall was slowly changing its position in space; it was already towering over me, as if about to crush me, so I held it in place with all my strength, trying to stop the rotation I had caused. I had to calm down and understand that these feelings were self-inflicted. After a moment of deep breathing it was gone. I had always thought it amazing, how easy it was to make your mind obey. I loved these moments of aftermath; I rejoiced in the knowledge that every feeling I felt was rich and intense.

Nupat noskatījos "Lost in translation", ko biju atlicis uz ļoti ilgu laiku. Beidzot tas ir izdarīts. Beidzot.

Es nekad negribu uz Japānu. Vai Ķīnu. Vai citu tikpat nesaprotamu vietu. Es to noteikti neizturētu.

The night was cold but my clothes were warm and there was a sense of burning within me; it was left there by a hungry touch. This strange feeling of safety reminded me of a passage from Anne Rice's books, where Luis described his loss of fear regarding the destructive elements of nature; no sickness could not take him, no matter how severe the blizzard that tried to tear his body apart. No fear, just power. In his case it was the cold power of immortality, his curse and undoing. In my case it was like a warm armour that kept the coldness at bay.

We all emanated it tonight - the inability to cope with something. It was like a sharp sound that pierced the night, coming from the depths of our cores, all the while our faces contorted in masks of happiness. Each mask was different and very elaborate, as if carved by the greatest masters of deception that ever lived. It could have worked, if not for the sound that I heard as clearly as I hear the sounds of a distant city, the muffled voices in the other room or the whistling wind under my windowsill. The sound was elusive, yet undoubtedly oppressive with the heavy resonance in each of us.

The doors opened and we went into a well lit room that was filled with unknown faces; the faces were waving as if in a gentle breeze; a meadow - I thought - the grass is waving in the wind. The feeling was so surreal that for a moment it seemed my mind had finally given in. Then there was a glimpse of something familiar in the crowd; split second later his strong hand was shaking mine and his smiling face filled the field of vision. His charisma and energy as chaotic as before, but at least the knowledge of this familiar chaos was something substantial. An old love of mine; for a couple of moments he was the only monumental thing in my blurry vision.

Bubbles and steam were rising around me, muffling the sound of their voices. Plain, boring desire in their dull, watery eyes; their faces in bleak darkness, not illuminated by intelligence. I closed my eyes and tried to ignore them. In the silence of my mind a single thought came to me - the water is a conduit. I had to get out or else be cursed with their contagious darkness. The fragile state of my surreal perception was about to be blown to pieces. Paranoia - I thought - I wonder if this is what it feels like.

I was looking at the ground and I saw the sky, I enveloped the hills in golden fires, and watching the flames I whispered her name. The meanings of things were so subjective. The tension of surreality was about to crush me, and I retreated in the safety of knowledge that emotions were a real thing, no matter how they would come to life. I heard a voice. It told me our taxi was here, so I got up and went in the direction of car's headlights. I cought a glimpse of her through the glass door; giving her phone number to a married man. Framed in the window pane, so iconic. The destroyer - I thought - I hope you do not obliterate yourself, running like this.

every time I entered the spotlight of streetlights, I felt like inhaling, as if I came into existence. every time I left the light's circle, it was exhaling, death. light and expansion, darkness and contraction. I rode this wave of strange and wondrous mind-chemistry, that made me feel ultimately dual. I did not know how it worked, and so it became magical in my perception; the whole experience suddenly seemed more occult and mystical. light and I inhaled, darkness and I exhaled. being high on air, I suddenly felt a fear gripping me - if I keep on breathing like this, what will happen when I fall asleep and drift away in the darkness; will I die and contract in the coldness? will I stay there, dead until the first rays of morning light when air will finally break into me and I will be able to inhale?

step by step I was moving closer to my goal.

I pushed the buttons on the number-plate at my door until I heard the awful noise, heralding the opening of the lock. I always hated that harsh electric noise, it constantly reminded me of the fear I had from the white noise of TVs; it always reminded me of this irrational weakness, every time I had to come home. I was silently hoping that this involuntary mental exercise would make me stronger or that maybe one day I would become familiar with my fear through repetition, that I would be afraid no longer. climbing up the stairs I knew it was all a lie.

the door to my apartment was slightly ajar. soft girlish laughter and shuffling, mixed with a scent of stale wine and perfume. I felt repelled by this insane combination of smells and sounds. everyone in the apartment jumped in fright as I crossed the threshold. I saw the eyes first; they were huge in surprise. only after countless moments I realized there was a face attached to those eyes and that it was saying something.

- Hi! - the face said. it was the face of Her best friend; the face was jagged, the effect of the sharp shadows under her cheeks.
- Hi... - I replied, feeling how the huge cloud of their perfumes smothered me. they were all dressed to go out.
- You all going somewhere?
- *nervous silence*
- I won't be home tonight - She cried out, kissed me on the lips and rushed out the door, all the girlfriends following Her. for a moment I had the impression that someone just pulled the bath plug; they all trickled out of the apartment and ran down the stairs giggling and shouting something incomprehensible. I locked the door.

I lit a bunch of incense sticks and tried to feel their calming effect for a while. the heaving smell of their "expensive" perfume died away and I felt better. then I started turning off all the lights with shaky hands; I half expected to drop dead when the darkness would finally be all round me. then it happened. the darkness. it tingled in my stomach. and I inhaled.