| |
[May. 22nd, 2011|01:54 pm] |
ir tādas dienas, kad bērni jau kopš paša pamošanās brīža ir vienkārši Ōmeni. čīkstīgi, ņerkstīgi, neapmierināti un visādi citādi neizturami un vienīgais, ko tur var darīt ir vai nu likt gulēt un cerēt, ka pēc otrreizējas pamošanās kas būs mainījies vai vnk apbruņoties ar pacietību un gaidīt nākamo dienu.
Jo pretī šādām ir arī dienas, kad bērns ir pilnīga un absolūta saulīte. priecīgs, laimīgs, apmierināts ar visu, ik pa brīdim nostājas tev priekšā, izstiepj rokas augšup un lūdzoši raugās tikt apmīļots, paņemt tādu opā un viņš krīt ap kaklu un ar kājām ap vidu kā maziņš pērtiķēns un iekužinās uz pleca, aiz mīlas aš nožņaugdams nost. Prieks un smiekli, protams, piemetas arī lielais stāstāmais un runāšana neskan vis kā runa, bet gan kā pārlaimīga čivināšana. Šādās, lūk, dienās, kad bērns dipinādams skraida pa māju, savas mazās kājeles un pēcpusi zeķbiksēs ieģērbis, spolēdams uz pagriezieniem, ir mīlas un laimes pilns, ir the ultimate laimes pieredze, kuru nevar salīdzināt ne ar ko citu un pieredzēt nekā citādāk
ne pārāk atbilstošs, bet tomēr muzikāls noformējums |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}