Atcerējos un sagribējās izstāstīt
Vilcienu avārijas, par laimi, ir ļoti retas. Retas, jo dzelzceļa satiksme kopumā ir labi koordinēta; par laimi, jo, kad tās tomēr notiek, tās lielākoties ir šausmīgas.

Bet ne visas. Piemēram, 2011. gada septembrī netālu no Inčukalna notikušajā vilciena avārijā, cik man zināms, neviens cilvēks (būtiski) necieta: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/incukalna-vilciens-saduries-ar-kravas-auto.d?id=40635479

Es arī biju tajā vilcienā. Kā bieži, ceļošanu vai pārbraucienus mēdzu izmantot kā laiku, lai izgulētos, un sadursmes trieciens un tā izraisītā vilciena sasvēršanās biedējošā leņķī mani pamodināja. Tomēr vilciens iztaisnojās un apstājās, pasažieri, lai arī izbiedēti, nomierinājās, konduktori ļoti atzīstami sekoja protokolam un uzreiz skrēja uz pilotu kabīni.

Nezinu, kāpēc tā kuzavika šoferis bija izdomājis maukt pāri sliedēm, varbūt steidzās, varbūt bija dzēris. Bet arī viņam, šķiet, viss bija okej, tāpat kā vilciena pasažieriem un apkalpei (kuzava gan bija samīcīta). Tomēr vilciena priekša bija sadauzīta, un tas palika stāvot stundas divas. Bija neierasta situācija -- stāvošs vilciens ārpus apdzīvotām vietām, neviens, tostarp apkalpe, īsti nezina, ko darīt, kaut kur klīst baumas, ka ir norīkots autobuss, lai savāktu bezpalīdzīgos pasažierus, bet tas tā arī neatnāk. Cilvēki (tostarp seniori) sāka izklīst -- vai nu vienkārši devās tālāk uz priekšu gar sliedēm, vai citos virzienos. Tiešām nezinu, kāds bija viņu plāns un vai viņi sasniedza savus mērķus. Pēc tām pāris stundām kāds tomēr pieņēma lēmumu, ka vilciens var atsākt kustēties un pabeigt maršrutu.

Bet stāsta spilgtākā epizode nav nedz avārija pati, nedz tās sekas vai cilvēku likteņi, spilgtākais ir tas, kas notika manā vagonā burtiski dažas sekundes pēc trieciena. Kad vagons bija iztaisnojies, vilciens apstājies, pirmais šoks pārgājis un cilvēki sāka apjaust, kas noticis, kāds vīrietis pielēca kājās, atvēra vagona logu un, cik skaļi spēdams, bļāva kravas mašīnas šofera virzienā: "IDIOT, TU MUMS VISU SAPISI!!!"