helmsdeep ([info]helmsdeep) rakstīja,
@ 2020-12-21 19:40:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Protams, visa šī slēpšanās, distancēšanās un maskošanās ir tādas "on hold" režīma aktivitātes, kuras mēs pieciešam, jo kaut kur pastāv apsolījums, ka tas reiz beigsies. Ziņas par jauno Lielbritānijas paveidu man atgādināja senākas pārdomas par to, kā būtu, ja būtu galīgi zinātniski argumenti, ka vīruss ir neuzvarams vai ka vakcīna nav iespējama. (Ja jaunas mutācijas turpinās strauji attīstīties, kas vispār zina, kas notiks.) Mēs pieņemtu krīzes stāvokli kā permanentu, vai tomēr izlemtu, ka "normāla" dzīve ir riska vērta?

Piemēram, maniem pēdējiem palikušajiem vecvecākiem ir 84 un 90 gadi. Viņiem dzīvē nav daudz (ja vispār) lielāku prieku par bērnu, mazbērnu, mazmazbērnu satikšanu. Īstu satikšanu, nevis telefonsarunu vai zūmu (protams, arī tās ir vairāk kā nekas). Arī es gribu viņus satikt. Šo atziņu grūti izteikt vai uzrakstīt, bet atlikušās tikšanās reizes droši vien ir saskaitāmas. Mēs šobrīd netiekamies, jo dzīvojam naratīvā, ka jāpaciešas, šis pāries, kļūs labāk, izpotēsimies, vēl paspēsim. Ja šāda naratīva nebūtu, pieļauju, ka vienā brīdī mēs vienotos, ka jāriskē, jo nu kāda tad vispār vairs jēga.

Vai šīs pārdomas ir cietsirdīgas?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2020-12-21 20:42 (saite)
Ņemot vērā, ka cilvēki vispār dzīvo tik ilgi, kā nekad, nē, nav cietsirdīgas. Turklāt tiem vecajiem cilvēkiem ir tik daudz, ko izstāstīt. Bet pieejas tiešām var būt individuālas, kādam 90-gadniekam var būt daudz vairāk dzīvotgribas nekā dažam labam 30-gadīgam depresīvam jaunietim. Bet dzīvot jau nenozīmē tikai fiziski būt dzīvam. Lai gan, kas to lai zina.

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?