Pārdaugavas piemineklis atšķiras no dažādiem (karaļu, ģenerāļu, valstsvīru, kultūras darbinieku) pieminekļiem ASV, Lielbritānijā vai Beļģijā ar to, ka šos pēdējos uzcēla pašas šīs valstiskās kopienas savās iepriekšējās politiskajās iterācijās. (Prez. Makrons diezgan labi pagājšgad kādā vēsturisku svinību runā formulēja, kāpēc Napoleons netiks "kancelēts".)
Ar Pārdaugavas pieminekli ir citādi: to neuzcēla Latvijas valsts, jo Latvijas valsts celšanas brīdī bija okupēta un likvidēta. Citiem vārdiem sakot, Latvijas PSR nebija Latvijas Republikas mantiniece, un Latvijas Republika, atjaunota 1991., nebija Latvijas PSR mantiniece. Savukārt ar līdzīgiem pieminekļiem, piemēram, Maskavā ir citādāk, jo Krievijas Federācija ir PSRS mantiniece, kā to uzsvēris arī KF prezidents; par šiem pieminekļiem Krievijas pilsoņi varbūt varētu teikt, ka tie ir pieminekļi "mūsu nepārejošajai muļķībai" un tāpēc jāatstāj kā pamācošs atgādinājums, bet es noteikti nelietotu šo vārdu attiecībā uz padomju komunisma eksperimentu visā plašajā reģionā - tieši un precīzi to pašu iemeslu dēļ, kuru dēļ es nesauktu nacisma pagātni par "muļķību"; tur nepieciešams pavisam cits vārds.